Vispirms produkts, tad tā stāsts

Sociālajiem uzņēmumiem ir nozīmīga loma, jo tie palīdz gūt ienākumus cilvēkiem, kuri iepriekš bijuši valsts aprūpē, piemēram, saņemot bezdarbnieku pabalstu, tā uzskata Rumānijas sociālā uzņēmuma MBQ līdzdibinātājs Andrei M. Džordžesku (Andrei M. Georgescu).

Uzņēmums piedāvā romu mākslinieku darbus, un tam ir izdevies savu produkciju nogādāt IKEA plauktos. Romu minoritātei Rumānijā ir daudz problēmu, un lielākā no tām ir diskriminācija, jo īpaši institucionāla diskriminācija. Ar savu darbību MBQ cenšas pret to cīnīties. Vairāk par sociālā uzņēmuma izaicinājumiem viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas

Ar ko nodarbojas MBQ?

MBQ sākās no romu antropologa un aktīvista Čipriana Nekula (Ciprian Necula) atklāsmes, ka viņa vectēvs bija kalējs un viņš vienmēr sevi uzskatījis par cilvēku, kurš nāk no romu kalēju ģimenes. Taču, kad viņa vectēvs nomira, viņš saprata, ka nav nekā, kas viņu vieno ar šo tradīciju, jo ne viņš pats, ne viņa tēvs nav kalējs. Arvien ir ļoti izplatīts, ka lielākā daļa romu Rumānijā lielā mērā saista sevi ar amatnieku grupu, no kuras tie nāk. Saprotot, ka amatprasmes iznīkst un līdz ar to pazūd arī liela daļa no identitātes, viņš sāka domāt, ko varētu darīt, lai mainītu šo situāciju. 2010. un 2011. gadā tika veikts plaša mēroga pētījums par tradicionālo romu mākslu. Tas parādīja, ka lielākā problēma ir tirgus nepieejamība. Pētnieki prasīja jaunākajiem amatnieku ģimenes dalībniekiem, vai viņi ir ieinteresēti mācīties vecāku prasmes, un viņi galvenokārt atbildēja noliedzoši, jo saistībā ar problēmām piekļūt tirgum viņi nevarētu no tā izdzīvot. Tā 2011. gadā tika radīts zīmols Mesteshukar ButiQ ar mērķi romu mākslu piedāvāt tiešsaistes platformā, izveidojot tādu kā tirdziņu, kur cilvēki var pasūtīt produktus, un piedaloties dažādās izstādēs. Diemžēl pēc diviem gadiem šī pieeja «nomira», jo atbilde no tirgus nebija tik laba, kā cerēts. Cilvēki nebija un arvien nav ieinteresēti pirkt tradicionālos produktus, jo tie neiederas modernajā dzīvesveidā. Es tolaik strādāju pie viņiem, organizēju pasākumus, un viņi man piedāvāja pārņemt šo ideju. Es iesaistījos idejas pārdzimšanas brīdī 2013. gadā.

Kāpēc piekritāt?

Man tas šķita interesants izaicinājums. Es uzskatīju, ka mums vajadzīgs pilnīgi mainīt idejas pozicionējumu – padarīt to par kaut ko stilīgu, piedāvāt vajadzīgus produktus, ko es pats pirktu. Mainījām zīmolu, kas iepriekš bija pārāk naivs un vienkāršs. Mājaslapa izskatījās kā tirgus. Mēs piedalījāmies izstādēs, kur centāmies mūsu produktus pārdot starp citiem māksliniekiem, bet es uzskatīju, ka jācenšas nevis dabūt tirgus daļu mākslinieku tirgū, bet gan lielo kompāniju vidū – lai pērk mūsu amatniecības izstrādājumus tā vietā, lai iepirktos IKEA, Zara Home vai H&M Home.

Vienkāršojām nosaukumu uz MBQ, pilnībā mainījām mājaslapu, parādot nevis krūzīti, bet demonstrējot to kontekstā, piemēram, ka kāds dzer kafiju no tās. Izveidojām pirmo MBQ kolekciju, ko ražotu romu mākslinieki. Mūsu mērķis bija parādīt mūsu zīmolu Rumānijas dizaina nedēļā. Šādā kontekstā cilvēki uz mums vairs neskatās kā uz bariņu mākslinieku, kas pārdod savus darbus tirdziņos, bet gan sociālu uzņēmumu, kas cenšas nokļūt dizaina industrijā. Un tas nostrādāja.

Mēs uzrunājām divus zviedru dizainerus Glimpt Studio, par kuriem bijām lasījuši dizaina žurnālā. Viņiem bija lieliski projekti Vjetnamā un Dienvidamerikā – viņi pavadīja tur dažas nedēļas, pētīja mākslu un radīja produktus, ko vēlāk pārdot. Mēs aizrakstījām, un, mums par pārsteigumu, viņi bija ļoti atvērti un jau ļoti drīz pie mums ieradās. Pavadījām desmit dienas, apceļojot valsti, tiekoties ar mūsu māksliniekiem.

Vienlaikus sazinājāmies ar ERSTE Foundation Vīnē. Viņi ieradās pie mums kopā ar savu produktu dizaineri Nadju Zerunjanu (Nadja Zerunian), kura viņiem veica pro bono konsultācijas, palīdzot novērtēt uzņēmumus, kas piesakās grantiem. Viņai tik ļoti iepatikās mūsu projekts, ka viņa nolēma būt mūsu pro bono dizainere.

Es vienmēr biju gribējis īstu veikalu, kur cilvēki var ienākt un apskatīt mūsu produktus, jo produktu nevar saprast, kamēr to neierauga kontekstā.

Kādas sociālās problēmas risināt kā sociālais uzņēmums?

Protams, romu minoritātei Rumānijā ir miljons problēmu, bet lielākā no tām ir diskriminācija, jo īpaši institucionāla diskriminācija. Dziļi sakņotā diskriminācija sākas ar aizspriedumiem – vairums cilvēku tic, ka romi nevēlas strādāt un nevēlas būt integrēti. Ja cilvēks, kurš strādā valsts iestādē, tam patiesi tic, protams, nekā nepalīdzēs, jo vienkārši netic, ka romi vēlas integrēties. Protams, varbūt ir daži cilvēki, kuri patiesi vēlas dzīvot mežos, bet tas nav attiecināms uz visiem. Šis ir sociāls projekts, un mūsu iecere ir arī mainīt aizspriedumus. Mēs strādājam ne tikai, lai palīdzētu māksliniekiem pārdot viņu radītās lietas, bet arī mainītu aizspriedumus. Rumānijā nav labi zināmu romu zīmolu. Ir aktīvisti, daži politiķi, mākslinieki, bet romu zīmolu nav. Ir uzņēmēji, bet viņi savas kompānijas nereklamē kā romu uzņēmumus. Rumāņi lielā mērā ir rasisti pret romiem, tāpēc mums ir iecere radīt pozitīvu zīmolu. Mēs vairs nevēlējāmies pārdot stāstu, mēs gribējām, lai cilvēkiem vispirms iepatīkas produkts, nevis stāsts par to. Tāpēc arī man ir šī apsēstība ar veikalu – pircējs te ienāk un redz vienkārši skaistus produktus.

Domāju, kopumā cilvēki vēlas būt daļa no sabiedrības. Nav nozīmes, kāda ir rase, dzimums. Daži tik daudz reižu ir sastapušies ar ļaunprātīgu izturēšanos, ka vienkārši baidās jebko darīt. Visi vēlas būt neatkarīgi, bet vajadzīgs atbalsts. Ir privilēģija būt dzimušam labā ģimenē, saņemt labu izglītību un 14 gadu vecumā neraizēties par to, ka vajag sākt strādāt. Ir viegli rādīt ar pirkstu uz cilvēkiem, kuri pamet skolu, bet, ja paskatās dziļāk, viņiem nav citu iespēju. MBQ Rumānijā ir svarīgs, jo mums ir izdevies palīdzēt daudziem cilvēkiem dot otro iespēju, kā arī citu skatījumu uz produktiem.

Visu rakstu lasiet 21. maija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!