Atbalstot domu, ka Covid-19 ir uz ilgu laiku un ir jāpielāgojas šai situācijai, jāiemācās sadzīvot ar pandēmiju, finanšu ministrs Jānis Reirs intervijā Dienas Biznesam pauž, ka Eiropā esam vienādās starta pozīcijās ar visiem citiem un ka šis ir ļoti labs brīdis mūsu izrāvienam.
Doma laba, atbalstāma. Problēmas, kā parasti, paredzamas ar izpildījumu. Protams, šajā gadījumā ne jau Reirs vien visu nosaka, var pat teikt, ka vismaz par pandēmijas ierobežojumiem viņam teikšana mazāka nekā citiem, tomēr cerams, ka šī viņa nostāja būs pausta ne tikai intervijā, kas domāta uzņēmējiem, bet arī valdības apspriedēs. Un ne tikai pausta, bet arī saklausīta. Jo, lai gan pandēmija daudzmaz vienādi smagi skārusi visu pasauli un tiešām varam teikt, ka izejas līnija no krīzes potenciāli visiem ir vienāda, skaidrs, ka vinnētāji būs tie, kuri sparīgāk atspersies, ātrāk sāks drošu skrējienu un izvairīsies no paklupšanas jau pēc pirmajiem soļiem.
Vai mēs esam gatavi startam? Uzņēmēji – jā, politiķi – nē. Ne velti pat allaž savaldīgais premjers K. Kariņš šajās dienās Covid-19 ierobežošanas stratēģis kās vadības grupas sanāksmē bija kļuvis pikts par “tukšo runāšanu” un aicināja turpmāk sanāksmēs izskatīt konkrētus priekšlikumus. Līdzībās ar sportu runājot, tā vietā, lai gatavotos lielā skrējiena starta šāvienam, izskatās, ka sacensību rīkotāji aizrāvušies diskusijās par vēja virzienu, labākiem apaviem vai pie mērotāko segumu. Skrējēji (jeb reālajā dzīvē – uzņēmēji) tikmēr nesaprašanā gaida, kad tas balagāns beigsies. Labi vēl, ka arī konkurenti no citām valstīm kavējas, citādi nekāda vienotā starta līnija nesanāktu. Bet tas tāpat vājš mierinājums, jo skaidrs, ka viņu spēki ir daudz lielāki, bet tas nozīmē, ka mēs lielā skrējiena sākumā nedrīkstam zaudēt ne sekundi.
Ko nozīmē skrējiena sākums situācijā, kad vieni strādā varbūt pat vairāk nekā jebkad agrāk, otri pārorientējušies uz attālinātu darbu un arī tiem, var teikt, viss kārtībā, bet nopietnas problēmas ir tikai konkrētām nozarēm, kurām aizliegts klātienē apkalpot klientus? Atbilde ir visas tautsaimniecības spējā pielāgoties jaunajai situācijai, kad vīrusa mutāciju dēļ pandēmija tik drīz vis nebeigsies. Un tas pirmām kārtām nozīmē pārorientēt domāšanu no sēdēšanas bunkurā vai čaulā uz aktīvu darbību visās jomās, ievērojot nosacījumus, kas ierobežo saslimšanas pārnesi. Ja var attālināti strādāt – labi, lai strādā attālināti, arī tas ir risinājums, taču, ja nevar attālināti, tad jo ātrāk, jo labāk būtu saprast, kā var to darīt droši klātienē.
Pretējā gadījumā ir zaudējumu vairāk nekā ieguvumu. To, ka tieši tas būtu pareizākais ceļš, cita starpā jau pie minētajā intervijā ar frizieru piemēru apliecina arī J. Reirs – tieši laikā, kad frizieriem oficiāli strādāt bija aizliegts, ar Covid-19 saslimušo šīs profesijas pārstāvju bija teju vai visvairāk. Tas arī liecina par pielāgošanos, tikai ne par drošu, ne tādu, kāda būtu vēlama. Ja šajā nozarē strādājošajiem jau no sākta gala būtu noteikti nevis aizliegumi strādāt, bet skaidras un pamatotas prasības par aizsarglīdzekļu pret vīrusa pārnesi lietošanu, šie cilvēki nebūtu pakļauti saslimšanas riskam, materiālo apstākļu dēļ spiestā kārtā strādājot nelegāli.
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) šajās dienās atkārtoti aicinājusi valdību pieņemt lēmumu par drošas tirdzniecības koncepta ieviešanu visām tirdzniecības vietām, tādējādi ļaujot atsākt darbību visiem tirdzniecības uzņēmumiem bez izņēmuma.
Kas šajā sakarībā nāk no politiķiem? Spriešana par kārtību, kādā tiek nodrošināta tirdzniecības vietu darbība klātienē, taču ne visu – vien to, kam platība līdz 300 kvadrātmetriem. Tas ir solis uz priekšu, taču visai streipulīgs. Atkal mēģina segmentēt biznesu tā vietā, lai noteiktu skaidrus vienotus principus, kas izriet no vajadzības distancēties jebkāda izmēra telpās. Turklāt pielāgošanās dzīvei ar vīrusu klātbūtni attiecas ne tikai uz tirdzniecību. Tam būtu jāattiecas uz visām jomām. Un iespējami drīz.
Redzot, ka vīrusam izplatās paveidi, ir skaidrs, ka visu likmju likšana uz sabiedrības vai ruma vakcinēšanu nav risinājums – tā ir tikai laika vilkšana. Ja reiz vīruss ir tas, kurš šobrīd mums diktē spēles noteikumus, ir jādomā, kā, no tā uzbrukumiem izvairoties, ne tikai izdzīvot, bet arī kļūt stiprākiem.
