Dienas Biznesa uzmanība pievērsta Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā ilgstoši skatītam likumprojektam Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kā arī tam pakārtotiem likumprojektiem Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā un Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā.
Detalizētāk par to lasiet Jāņa Goldberga rakstā. Šeit vairāk pieskarsimies diviem būtiskiem aspektiem. Pirmais – tā dēvētās Cancel kultūras izplatība likumdošanā, subjektīvā faktora nozīmes pieaugums lēmumu pieņemšanā.
Otrs – teju vai slimīgā raušanās, kā vien var, izdabāt kaut kādiem ārzemniekiem, tos uztverot par ideāliem, tajā pašā laikā demonstrējot nevērību pret vietējo uzņēmēju.
Lai rosinātu izlasīt Jāņa Goldberga rakstu un lai labāk būtu skaidrs, par ko ir runa, iekļausim te nelielu citātu: “Publiskais pasūtītājs pretendentu no iepirkuma izslēdz, ja tā rīcībā ir Konkurences padomes lēmums par konkurences pārkāpumiem vai arī saņemta Konkurences padomes atsauksme, ka konkrētajā iepirkuma procedūrā pasūtītāja norādes tiešām liecina par aizliegtu vienošanos. /../No grozījumu satura skaidri saprotams, ka tiesā apstiprinātiem lēmumiem un līdz ar to tiesu darbam kopumā vairs nebūs īpašas jēgas un pietiks ar Konkurences padomes lēmumu vai pat atsauksmi, lai pretendents no konkursa tiktu izslēgts. Praktiski tas nozīmē, ja vien pretendenta reputācija ir kaut kādā veidā konkurences jomā apšaubīta, tad viņš ir izslēdzams no iepirkuma neatkarīgi no tā, vai viņa vaina tiesā ir pierādīta vai nē.”
Ko tas nozīmē? Vispirms jau to, ka likumdevējs apzināti virzās prom no valsts neatkarības laikā definētā mērķa veidot tiesisku valsti. Ar likuma palīdzību tiek, tā teikt, norakts tiesiskums. Lai kādu uzņēmumu atzītu par sliktu, iepirkumā nevēlamu, pietiks ar Konkurences padomes atzinumu, kā objektivitāti nebūs iespējas apšaubīt. Līdzībās runājot, tas ir kā ar parlamenta lēmumu ieviest diktatūru – pamatā ir demokrātiska procedūra, līdz ar to rezultāts ir neapšaubāms, pat ja greizs.
Tāds faktors kā reputācija, ko faktiski neiespējami mērīt, izmantojot viennozīmīgus kritērijus, tiek noteikts kā būtiskāks par tiesas ceļā iegūstamo atziņu, ka ir vainīgs vai nevainīgs. Citās situācijās šāda pieeja noteikti raisītu debates par korupcijas risku palielināšanos, taču dīvainā kārtā ne šoreiz. Varbūt tāpēc, ka iecerētās likuma izmaiņas vēl nav plašāk zināmas? Un varbūt tāpēc tiek tik rūpīgi slēptas?
Ir vispārzināms, ka interneta laikmetā reputāciju sabojāt var elementāri. Lai novāktu konkurentu, atliek vien nolīgt tā dēvētos interneta troļļus, kuru sacerējumus pēc tam čakli tiražēs vietējie cīnītāji par taisnību. Var paredzēt, ka augstāk pieminētā likuma pieņemšanas gadījumā mēs nākotnē piedzīvosim ne viena vien uzņēmuma sagraušanu ar internetā realizētu melno kampaņu palīdzību. Un kas būtiski – vietējam, mazam uzņēmumam reputāciju šādi vieglāk sagraut nekā no ārzemēm nākušam.
Pie kā tas novedīs? Visdrīzāk, pie tā, ka iepirkumos nezināms uzņēmums bez pieredzes izrādīsies pieņemamāks par pieredzējušu, kuram gadījies kāds reputāciju bojājošs klupiens vai kas apzināti notraipīts, lai to, tā teikt, novāktu no trases. Tāpat vietējos uzņēmējus izkonkurēs ārzemnieki, kas pēc tam tos pašus vietējos nolīgs kā lēto darbaspēku, peļņas krējuma kārtu nosmeļot sev.
Vēl variants – vietējiem uzņēmumiem tiks regulāri mainīti nosaukumi, vadība, pārreģistrēti īpašnieki, tā norobežojoties no it kā netīrās pagātnes. Jēgpilni? Valsts būs no tā ieguvēja? Nē! Bet izskatās, ka tieši uz to iet. Kā vārdā?
Lasot LTRK pārstāves Katrīnes Pļaviņas pausto intervijā Dienas Biznesam, rodas iespaids, ka virsmērķis ir itin visu te izpārdot. Vērtējiet paši: “Tajā brīdī, kad jāizvēlas darījumu partneris, tad negodīgos svītro ārā. Nevienu neinteresē, vai ir spriedums vai nav. Ārvalstu pretendenti, kas nāk uz Latviju, vērtē reputāciju un tās ēnu uz sadarbības partneri, nevis strīdus. Ja reputācija metīs ēnu, tad saruna ir beigusies.”
Un to saka nevis kāds ar Eiropas direktīvu nekritisku ieviešanu aizrāvies birokrāts, bet gan zvērināta advokāte, kas šajā gadījumā pārstāv uzņēmēju organizāciju, kura savulaik dibināta, lai aizstāvētu tieši vietējo, ne jau ārvalstu kapitālu.
Vai no šī var secināt, ka nu mums ir divas ārvalstu investoru intereses pārstāvošas organizācijas un nav, kas iestājas par vietējā biznesa interesēm? Atbildi uz šo jautājumu ļoti gribētos uzklausīt no LTRK vadības. Bet no Saeimas deputātiem, kas par ko tādu lems, gribētos atbildi uz jautājumu: kuras valsts vēlētāju interesēs jūs strādājat?
