Neilgi pēc ziņas par Indexo 2. līmeņa pensiju plānu reģistrāciju Twitter pamanīju šādu diskusiju:
https://twitter.com/krizdabz/status/881888088263450625
Biju pārsteigts, kad, cenšoties atrast dažādus viedokļus, tajā skaitā, par riskiem, tā arī neko neatradu. Pamatā varēja novērot «reliģisku» indeksu fondu slavināšanu un jebkura cita viedokļa kritizēšanu bez plašākiem argumentiem. Arī no Indexo puses kādu paškritiskāku «blakusefektu» apskatu viņu pārvaldīšanas metodei neatradu.
Lai arī absolūti atbalstu konkurences palielināšanos un pamatotu komisiju samazināšanu pensiju pārvaldīšanas jomā, tomēr vēlos īsi ieskicēt, ka Indexo piedāvātajā variantā ir arī savas ēnas puses. Diemžēl šeit neiztikt bez iedziļināšanās tehniskās finanšu niansēs, un tas tikai pierāda, ka viss nav tik vienkārši, kā tiek pasniegts. Vēl jo vairāk - jāatceras, ka šajā gadījumā uz spēles ir likti būtiski nākotnes uzkrājumi.
Tātad - tiek apgalvots, ka indeksu fondi esot «bez variantiem» labākā ieguldīšanas metode ar viszemākajām izmaksām un neietver papildu riskus.
Izklausās lieliski, vai ne?
Par indeksu fondu ēnas pusēm patiesībā varētu radīt teju veselu rakstu sēriju. Tomēr izvēlēšos vienu piemēru, proti, problēmas ar obligāciju indeksu fondiem, kas ir svarīgi, jo Indexo plāno, ka šie fondi veidos pusi no pensiju plāna aktīviem. Šai daļai atšķirībā no pensiju plāna akciju daļas, kā zināms, vajadzētu būt tai stabilajai un drošajai daļai, kura nodrošina paredzamus, fiksētus ienākumus.
Kā darbojas indeksa fonds, kas sastāv no obligācijām? Tipiska indeksa fonda mērķis ir iegādāties un turēt valdījumā noteikta tipa obligācijas ar noteiktu vidējo termiņu (piemēram, 10 gadi) līdz dzēšanai (atmaksai). Vai pastāv kāda atšķirība ar tiešu obligāciju iegādi un turēšanu?
Šeit neizbēgami pāris rindkopas ir jāvelta tehnisku nianšu apskatei. Tātad, ja šodien es tiešā veidā iegādātos Vācijas valsts 10 gadu obligācijas ar atmaksu 2027. gadā, tad, turot šīs obligācijas līdz atmaksas termiņam, es nopelnītu vidēji 0.45% gadā. Kas notiktu, ja tirgū pēc obligāciju iegādes pieaugtu procentu likmes, kas, ņemot vērā zemos likmju līmeņus, nav neizslēdzams scenārijs? Vienkārša matemātika rāda, ka pieaugums procentu likmē pieminētajām obligācijām no 0.45% līdz, piemēram, 1.95% nozīmētu obligācijas tirgus vērtības samazinājumu par aptuveni 13% (jeb 1300 EUR zaudējums uz ieguldītiem 10 000 EUR). Pie procentu pieauguma līdz 2.95%, zaudējumi no tirgus vērtības krituma sasniegtu aptuveni 21% (jeb 2100 EUR uz ieguldītiem 10 000 EUR).
Tieši šeit arī rodas būtiska atšķirība starp tiešu ieguldījumu obligācijās un ieguldījumu obligāciju indeksu fondā. Ja esmu iegādājies obligāciju tiešā veidā un nav nepieciešams obligāciju pārdot, tad šie zaudējumi mani neuztrauc, jo, kad pienāks obligācijas atmaksas termiņš, es saņemšu atpakaļ fiksētu naudas summu un vidēji gadā arī būšu nopelnījis plānotos 0.45%. Savukārt, kas notiks ar obligāciju indeksu fondu? Tipisks obligāciju indeksa fonds netur obligācijas līdz atmaksai, bet tikai robota manierē automātiski pērk un pārdod obligācijas, lai nepārtraukti nodrošinātu noteikta termiņa obligāciju atrašanos savā portfelī. Tas nozīmē, ka obligācijai vairs neatbilstot termiņa prasībām, tā tiek pārdota un vietā tiek pirkta cita. Ja šis automatizētais process notiek brīdī, kad aug procentu likmes, nemitīgi ar zaudējumiem tiek notirgotas iepriekš iepirktās obligācijas.
Cik slikti šis viss var izvērsties? Kā atskaites punktu, piemēram, var ņemt 10 gadus, kas, pamatojoties uz Indexo teikto, būtu piemērotais līdz pensijai atlikušais laiks plāna ieguldītājiem. Pieņemot, ka pēc 10 gadiem Vācijas obligāciju ienesīguma līmenis var sasniegt iepriekšējā piemērā minētos 2.95%, tad ieguldītājs, sasniedzot pensionēšanās vecumu, var nokļūt situācijā, ka puse no pensiju plāna ieguldījumiem ir strādājuši ar divciparu procentu zaudējumiem. Un atcerieties, šī ir pensiju plāna daļa, kurai vajadzēja strādāt stabili ar zemāku risku atšķirībā no akciju ieguldījumu daļas!
Šāds scenārijs ir iespējams, jo, salīdzinot ar akciju tirgu, kas teorētiski var pieaugt vērtībā neierobežotā apmērā un mūžīgi, obligāciju cenu pieaugumam ir savi ierobežojumi. Tāpat nestrādā arī arguments, ka vēlāk, iepērkot obligāciju indeksu fondus pie augstākām likmēm, tiks atgūts zaudētais, jo šajā situācijā tāpat likmes absolūtā izteiksmē būs par zemu.
Tātad, izmantojot «finanšu inženierijas» radītu obligāciju indeksa fondu, mēs esam padarījuši zemāka riska ieguldījumu obligācijās par ievērojami riskantāku ieguldījumu!
Būtībā izvēle par labu ieguldījumu veikšanai tiešā veidā ne vienmēr var būt saistīta ar Indexo pieminēto «tirgus pārspēšanu», bet gan ar racionālu risku pārvaldīšanu. Arī Indexo tik bieži piesauktais Vorens Bafets, kas atzinīgi vērtējot indeksa fondus, runā tikai par akciju indeksu fondiem un nevis obligāciju fondiem.
Rezumējot - šis ir tikai viens piemērs, ka Indexo līdzekļu pārvaldīšanas pieejai pastāv papildu riski, kurus ir jāapzinās. Tāpat arī šis piemērs parāda, ka jautājumu, kurš ir viss labākais pārvaldnieks un pārvaldīšanas metode, nevar novienkāršot līdz «plikām» komisijām. Ir nepieciešama dziļāka un bieži vien sarežģīta izvērtēšana.