Īstenojot Valsts sektora vērtspapīru pirkšanas programmu (PSPP), Latvijas Banka 2018. gada aprīlī iegādājās Latvijas valsts un eiro zonas starptautisko organizāciju vērtspapīrus par 77.4 milj. eiro.

Kopumā PSPP ietvaros Latvijas Banka iegādājusies vērtspapīrus par 6,966.8 milj. eiro, t.sk. 2015. gadā par 1,808.4 milj. eiro, 2016. gadā – par 2,548.9 milj. eiro, bet 2017. gadā – par 2,362.7 milj. eiro.

Latvijas Bankas iegādāto vērtspapīru apjoms tiek atspoguļots ikmēneša bilancē, savukārt informācija par Paplašinātās aktīvu pirkšanas programmas (PAPP) īstenošanas gaitu Eirosistēmā kopumā – Eiropas Centrālās bankas (ECB) tīmekļvietnē. Latvijas valsts vērtspapīrus otrreizējā tirgū iegādājas Latvijas Banka un ECB.

Valsts sektora vērtspapīru iegādes programma tika uzsākta 2015. gada martā, īstenojot galveno Eirosistēmas - ECB un eiro zonas nacionālo centrālo banku – mērķi, t.i., uzturēt vidēja termiņa inflāciju tuvu, bet mazāk par 2% gadā. PAPP ietilpst četras sadaļas – PSPP, CSPP (Korporatīvā sektora vērtspapīru pirkšanas programma), CBPP3 (Nodrošināto obligāciju pirkšanas programma) un ABSPP (Ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru pirkšanas programma).

Īstenojot Valsts sektora vērtspapīru pirkšanas programmu (PSPP), Latvijas Banka 2017. gada novembrī iegādājās Latvijas valsts un eiro zonas starptautisko organizāciju vērtspapīrus par 191.6 milj. eiro, liecina centrālās bankas dati.

Kopumā PSPP ietvaros Latvijas Banka iegādājusies vērtspapīrus par 6,602.9 milj. eiro, t.sk. 2015. gadā par 1,808.4 milj. eiro, bet 2016. gadā par 2,548.9 milj. eiro.

Latvijas valsts vērtspapīrus otrreizējā tirgū iegādājas Latvijas Banka un ECB.

Valsts sektora vērtspapīru iegādes programma tika uzsākta 2015. gada martā, īstenojot galveno Eirosistēmas - ECB un eiro zonas nacionālo centrālo banku – mērķi, t.i., uzturēt vidēja termiņa inflāciju tuvu, bet mazāk par 2% gadā. PAPP ietilpst četras sadaļas – PSPP, CSPP (Korporatīvā sektora vērtspapīru pirkšanas programma), CBPP3 (Nodrošināto obligāciju pirkšanas programma) un ABSPP (Ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru pirkšanas programma).

Pagājuši nu jau 4 gadi, kopš Latvija ir eirozonā un mūsu nauda ir eiro. Iespējams, daudziem jau būs aizmirsies, cik «karstas» diskusijas sabiedrībā bija pirms eiro ieviešanas.

Tajā laikā Latvijas Bankas pārstāvji plašākai sabiedrībai skaidroja eiro ieviešanas ietekmi uz tautsaimniecību, iespējamos riskus un gaidāmos ieguvumus, kuri tika izteikti precīzi izmērāmos skaitļos. Diskusija notika arī par emocionālām lietām, tostarp kolēģis Gundars Dāvidsons uzrakstīja vēstuli eiroskeptiķim, kurā skaidroja savu atbalstošo pozīciju.

Tagad ir pienācis laiks atskatīties uz to, kā tad Latvija ir izmantojusi eiro radītās priekšrocības, kā arī – vai ir piepildījies kas no tā, par ko pirms Eiropas vienotās valūtas ieviešanas brīdināja eiroskeptiķi.

Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka cilvēki ir novērtējuši ieguvumus no eiro ieviešanas. Vienlaikus joprojām šad un tad izskan eiroskeptiķu kritika. Tāpēc šajā rakstā:

Viena no Eiropas valstīm, kura pēdējā laikā izpelnījusies politologu un ekonomistu īpašu uzmanību, ir Portugāle. Pēc parādu krīzes pārdzīvošanas šī Dienvideiropas valsts spējusi atgūties. Kur slēpjas Portugāles ekonomiskās izaugsmes noslēpums? Bez liekām emocijām – aplūkosim Portugāles ekonomiku raksturojošos datus.

Portugāles reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) 2014.-2016. gadu periodā ir audzis par vidēji 1.4%. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) paredz, ka izaugsme turpināsies, paredzot reālā IKP izaugsmi 2% apmērā arī 2017. gadā.

Virspusēji skatoties, kāds varētu apgalvot, ka Portugāles ekonomikas atlabšana ir panākta, piekopjot sociālu politiku. Kopš 2015. gada beigām Portugālē pie varas atrodas Sociālistiskā partija (Partido Socialista, SP), kura izveidojusi mazākuma valdību, paļaujoties uz kreiso (Bloco de Esquerda) un komunistu un Zaļās partijas apvienības (Coligação Democrática Unitária) atbalstu. Saprotami, ka šāds modelis ir izraisījis arī dažādu pasaules mediju uzmanību.

Eiropā šobrīd ir parādījusies mode uzreiz pēc vēlēšanām palikt bez valdības. Pēdējā, kas šo tendenci ir turpinājusi, ir Itālija. Vēlēšanas notika jau šī gada 4. martā, tomēr šobrīd joprojām nav miņas par koalīciju, kam tad varētu uzticēt valdības veidošanu.

Kaut arī globālā un pēc tam Eiropas parādu krīze būtiski ietekmējušas iedzīvotāju noskaņojumu un radījusi populistu partiju popularitātes vilni daudzviet Eiropā, Itālijas iedzīvotāju protesta balsojumam 4. marta vēlēšanās nebija jābūt īpašam pārsteigumam.

Itālija ir trešā lielākā eiro zonas valsts, un straujas izaugsmes periodu tā nav pieredzējusi jau aptuveni divdesmit gadu. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā bija zem 2000. gada līmeņa un tā pieaugums ir būtiski lēnāk nekā citās eiro zonas valstīs.

Šī vājā izaugsme, protams, atspoguļojas arī iedzīvotāju maciņos. Iedzīvotāju reālais ienākumu līmenis (rīcībā esošie ienākumi) kopš 2000. gada ir sarukuši par aptuveni 10%. Bezdarba līmenis – kaut arī samazinājies no 13% krīzes augstākajā punktā – turpina būt augsts jeb 11%. Bezdarbs jauniešu vidū ir viens no augstākajiem eiro zonā (34% 2017. gadā). Pieaudzis arī to cilvēku skaits, kas dzīvo uz nabadzības robežas. Vienlaikus palielinājies arī valsts parāda līmenis, valdības parāds pieaudzis līdz 132%, kas ir otrs augstākais eiro zonā aiz Grieķijas