Savukārt tāds alternatīvais strīdu izšķiršanas veids kā mediācija diemžēl pagaidām nav guvis atbalstu un netiek izmantots. Izteikšu minējumu: iespējams, ka arī komersantu savstarpējā kultūra strīdos nav vērsta uz kompromisa atrašanu un samierināšanos, bet gan uz «taisnības» noskaidrošanu. Strīdā iesaistītajām pusēm ir vēlme, lai kāds tad galu galā pasaka, kam ir taisnība. Iespējams, ka šis ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā mediācija netiek plaši pielietota strīdu risināšanā.
Civilprocess, protams, ir radīts, lai maksimāli nodrošinātu prāvniekiem līdzvērtīgas iespējas sacīkstes procesā izklāstīt savus argumentus un iesniegt pierādījumus. Tādējādi vismaz formāli likumā ir radītas iespējas, lai sacīkstes veidā tiktu noskaidrota patiesība. Taču, ko bieži vien prāvnieki piemirst? Strīda izšķiršanai tiesā piemīt dažas īpatnības, kas nosaka, ka, iespējams, strīda izskatīšana tiesā nav tas labākais strīdu risināšanas veids.
Jāpiekrīt atziņai, ko nesen kādā seminārā pauda pieredzējis tiesnesis, ka tiesa, izskatot civillietu, nav ne ātra, ne taisnīga. Pirms došanās uz tiesu nevajag domāt, ka tiesa vienmēr būs taisnīga. Tam ir daži tīri objektīvi iemesli.
Pusēm šķiet, ka tiesā ir un būs iespējams pilnībā izklāstīt ne tikai lietas apstākļus, bet visas notikumu detaļas, nianses un apstākļu kopsakarības. Tomēr pilnībā to izdarīt nav iespējams. Turklāt pat, ja katra mazākā detaļa tiek pasniegta tiesai, prāvnieki piemirst, ka lietu neizspriež pārcilvēki, kas visās finesēs spēj pārdzīvot izklāstītos notikumus tiesas zālē. Tiesnesim vienmēr paliks nesasniedzamas daudzas pušu attiecību detaļas un nianses, jo viņš nav bijis klāt notikumos, ar kuriem tiesu lieta saistīta. Vienkāršā parāda piedziņas lietā šī tiesas pastarpinātā uztvere nebūtu tik būtiska – nav sarežģīti piedzīt no viena par labu otram. Būtiski tas ir, piemēram, sarežģītos komercstrīdos vai laulības šķiršanas lietās, kurās daudz kas paliek «aiz kadra».
Raksti par tēmu
Lai arī cik detalizēti būtu izklāstīti lietas apstākļi un cik labi puses ar saviem pārstāvjiem izklāstītu lietas apstākļus, pamatā lietas iznākumu ietekmē tas, kas ir lietas materiālos. Šī iemesla dēļ jāņem vērā, ka tiesas procesā tiek noskaidrota juridiskā patiesība, kas izriet no un ir balstīta uz lietas materiāliem, nevis absolūtā patiesība, kā to dažkārt kļūdaini iedomājas prāvnieki. Varētu teikt, ka tas, kā nav lietas materiālos, lietas kontekstā nemaz neeksistē. Tādēļ vienmēr tā patiesība, kas noskaidrota lietā, būs relatīva. Protams, likums paredz, ka tiesa pārbauda pierādījumus vispusīgi, pilnīgi un objektīvi, bet lieta un tajā esošie materiāli vienmēr nosaka tās robežas, ārpus kurām tiesa parasti neiet. Tieši šīs juridiskās patiesības relativitātes dēļ strīda izšķiršana tiesā ir vissliktākais strīda izšķiršanas līdzeklis.
No prāvnieku savstarpējo attiecību viedokļa strīda atrisinājums ar tiesas spriedumu arī diez vai ir vislabākais risinājums. Pēc strīda atrisināšanas ar tiesas spriedumu kāda no pusēm vienmēr paliks neapmierināta. Visticamāk, ka darījumi bijušo prāvnieku starpā nākotnē nebūs iespējami.
Mediācijas priekšrocība ir tā, ka strīdu ar neatkarīga starpnieka palīdzību puses labprātīgi cenšas atrisināt ar izlīgumu. Šāda risinājuma gadījumā tiek saglabātas pušu savstarpējās attiecības. Komercijā pēc šāda ar izlīgumu panākta risinājuma starp pusēm ir iespējamas normālas komersantu attiecības arī nākotnē. Šī, manuprāt, ir galvenā mediācijas priekšrocība.
Pēdējos gados par mediāciju Latvijā ir samērā daudz runāts, bet tā īsti nekas ieviests nav. Pagājušajā gadā valdībā ir apstiprināta Tieslietu ministrijas izstrādātā koncepcija par mediācijas ieviešanu un jācer, ka šis jau ir konkrēts solis virzienā, kas tik tiešām iedzīvinās un ieviesīs mediāciju Latvijā.
