Igaunijas vietējās LHV bankas paziņojums pagājušajā nedēļā par klientiem sniegto iespēju tirgot kriptovalūtas patīkami pārsteidza šo investīciju cienītājus.
Ir skaidrs, ka kriptovalūtu vilinājums ir liels, un, ja būtu brīva nauda, jaunieši priekšroku dotu investīcijām kriptovalūtās - tajās vēlētos investēt teju ceturtā daļa jeb 23 % Latvijas iedzīvotāju vecumā līdz 30 gadiem, liecina nupat veiktā Citadeles aptauja.
Lai gan LHV un Revolut piemērs parāda, ka arī banka var būt pilnvērtīgs spēlētājs šajā nišā, ir jāturpina skaidrot, kā banka šobrīd uztver kriptovalūtas darījumus un ieguldījumus.
Nenoliedzami kriptovalūtas pēdējo gadu laikā ir iemantojušas lielu popularitāti, to iegādes iespējas aug, un iespējas gūt lielu peļņu, faktiski neko nedarot, vilina. To apliecina arī augstāk minētie bankas Citadele veiktās Baltijas iedzīvotāju aptaujas rezultāti par investīciju izvēlēm. Kriptovalūtas šobrīd izmanto gan norēķinos par precēm un pakalpojumiem, gan finanšu ieguldījumu veikšanai, tāpat noteiktu kategoriju kriptovalūtas tiek izmantotas arī investīciju piesaistīšanai dažādiem projektiem.
Riski ir augsti
Tomēr jāatzīmē, ka tas ir ļoti riskants ieguldījumu veids. To cena mēdz ļoti būtiski svārstīties, un pēc ļoti strauja kādas kriptovalūtas vērtības kāpuma var sekot vēl dramatiskāks kritiens uz leju. Turklāt svārstības īsti nepakļaujas līdz šim ierastajiem investīciju instrumentu, piemēram, akciju tirdzniecības likumiem un algoritmiem. Viens, piemēram, Elona Maska tvīts var izraisīt gan fantastisku kritpvalūtas cenu kāpumu, gan kritumu. Tāpat kā dažādu valstu centrālo valdību paziņojumi par kriptovalūtu darījumu ierobežošanu vai regulēšanu.
Protams, katram ir brīvas tiesības izvelēties, kā rīkoties un kur investēt savus finanšu līdzekļus. Vienlaikus bankas pienākums ir likumu un risku pārvaldības ietvaros darījumus pārbaudīt, tai skaitā kriptovalūtas.
Samaksa kriptovalūtā par tumšajiem darījumiem
Jāuzver, ka darījumi ar kriptovalūtām ir daudzkārt mazāk regulēti un uzraudzīti no finanšu nozares regulatoru puses. Tāpat, neraugoties uz “sadalītās virsgrāmatas” (distributed ledger) izmantošanu darījumu veikšanā, kriptovalūtas sniedz samērā lielu darījumu veikšanas slepenību un kriptovalūtas īpašnieku anonimitāti. Tieši tāpēc kriptovalūta tiek arī plaši izmantota, lai saņemtu maksājumus par hakeru nozagtiem vai šifrētiem datiem, veiktu norēķinus par tumšā interneta jeb “darknet” iegādātām narkotikām, ieročiem, bērnu pornogrāfiju utt. Arī kukuļdevēji un ņēmēji savos norēķinos aizvien biežāk mēdz izmantot kriptovalūtas.
Jāspēj pamatot izcelsme un mērķi
Lai saprastu un pārliecinātos, ka šie kriptovalūtu darījumi nav saistīti ar iepriekš minētajiem noziegumiem, bankas pievērš īpašu uzmanību savu klientu darījumiem ar kriptovolūtām. Bankas regulāri seko līdzi aktualitātēm un ar kriptovalutām saistītajiem riskiem, veicot mērķtiecīgas darbības to pārvaldīšanā. Ja, piemēram, klients no sava konta bankā iegādāsies noteiktu kriptovalūtas skaitu, ko vēlāk, cerams, pēc tās cenas pieauguma pārdos un naudu saņems uz to pašu bankas kontu, jautājumus klientam banka, iespējams, arī neuzdos. Bet, ja klients regulāri saņems naudas līdzekļus, piemēram, no kriptovalūtas biržas, vai arī pretēji, veiks regulārus maksājumus uz kriptovalūtas biržu, tad noteikti jautājumi būs – par kādiem pakalpojumiem vai precēm nauda ir saņemta, vai kādiem mērķiem šī kriptovalūta tiek pirkta.
Pārbaudīt var jebkuru darījumu, arī nelielu
Jau vairākus gadus bankas savā darbībā izmanto riskos balstītu pieeju, un uzskatīt, ka, kamēr darījumu apjoms nepārsniedz kaut kādu noteiktu summu, bankas neko nepamanīs, neatbilst realitātei. Saprotams, ka bankām ir atšķirīga “risku apetīte” un, piemēram, ir bankas, kas nesadarbosies (neatvērs kontus) kriptovalūtas biržām, jo riski, kas ir saistīti ar šādu klientu apkalpošanu šobrīd ir daudz augstāki nekā ar mums zināmo “ofšoru” klientu kontu apkalpošanu, kas gan jāatzīst, Latvijā gandrīz vairs nav aktuāla.
Quo vadis?
Lai gan, pateicoties LHV un Revolut, Baltijas valstu klientiem pieaug iespējas veikt darījumus ar kriptovalūtu kontrolētā un izsekojamā vidē, Igaunija ir spilgts piemērs iepriekš minēto risku “materializēšanās” procesam - dažus gadus atpakaļ mūsu kaimiņvalsts aktīvi piesaistīja un licencēja šāda veida uzņēmumus. Pēc kāda laika Igaunijas finanšu nozares regulators konstatēja, ka ir izsniegti vairāki tūkstoši šāda veida darbības licenču, un nomācošais vairums no licences saņēmējiem nedarbojas Igaunijā, kā arī šo kriptovalūtas biržu īpašnieki nav zināmi. Visas šīs pazīmes ir “sarkanie karogi” finanšu noziegumu novēršanas jomā. Un tieši šobrīd Igaunijas regulators pārskata šo licenču izsniegšanas kārtību, izvērtējot arī iespēju veikt to masveida anulēšanu.
