Mazais bizness

Uzņēmējs: Es reāli izjūtu, ka cilvēkiem nav naudas

Anda Asere,27.07.2018

Jaunākais izdevums

Raimonds Biedrītis pirms septiņiem gadiem atvēra veikalu Grauda spēks, kur tirgoja svaigi maltus miltus. Ar to viņš neapstājās, un tagad pircēji var nopirkt ne vien tos, bet arī dažādus miltu maisījumus, maizi, pastu, konditorejas izstrādājumus, dažādus graudaugus, kā arī uz vietas piesēst un iedzert kafiju.

Blakus Grauda spēkam ir Raimonda sievas Ievas Biedrītes veikals BBFactory, kur nopērkamas ne vien kosmētikas izejvielas skaistumkopšanas produktu gatavošanai mājās, bet arī gatavā kosmētika. Abi uzņēmumi attīstās soli pa solim, un vairāk par pieeju uzņēmējdarbībā Raimonds stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 27. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Minēji, ka, domājot par nākotni, jāzina, ko gribi. Ko tu gribi?

No rīta laimīgs piecēlos, atbraucu uz darbu, pastrādāju, kaut ko sev izdaru, kaut ko uzņēmumam, parunāju ar cilvēkiem, citiem kaut ko labu izdaru, laimīgs vakarā aizeju gulēt – viss kārtībā. Ja man būtu piecas šādas ceptuves, būtu pa visām jābraukā vai jāņem darbā kāds menedžeris, jāpieņem darbinieki, jāorganizē pārrunas, preču piegādes utt. Taču ārprāts, kā galva sāpētu! Nedomāju, ka es būtu laimīgs. Man šobrīd ir labi, kā ir. Grandioza attīstība savā ziņā mani biedē, es negribu izkāpt no savas komforta zonas.

Pa šo laiku ir gājis visādi. Ir bijuši sadarbības partneri, kuri gribēja bioloģiskos miltus, lai ražotu nūdeles. Viņi sapņoja par eksporta tirgiem, bet izrādījās, ka viņi nebija izpētījuši tirgu, nebija apmeklējuši nevienu izstādi, lai saprastu, kāds ir piedāvājums. Ambīcijas ir foršas, bet ir jādzīvo realitātē. Ja runā par mūsu biznesu, sākumā bija lielais bums, Grauda spēks bija modes kliedziens, viss bija ļoti labi. Tad šis bums pagāja, kas vienlaikus sakrita ar to, ka notika pāreja no lata uz eiro. Ja kādreiz cilvēks atstāja piecus latus, tagad piecus eiro. Tīri psiholoģiski, bet apgrozījums uzreiz ir par 30% mazāks. Sapratu, ka jādomā par jauniem produktiem. Ir bioloģiskais stendiņš, veģetārie produkti, galetes, tagad sadarbojamies ar sportistiem. Visu laiku mēģinām palielināt pircēja grozu.

Otrais trieciens bija Lāčplēša ielas remonts – iela vienkārši trīs mēnešus bija ciet, pusotrā joslā brauca divas mašīnas, smagie, mopēdi, riteņi, gājēji. No simt klientiem man dienā ienāca vien 15 cilvēki. Tas sakrita ar periodu, kad cepēja gāja prom strādāt savā profesijā un es varēju pats strādāt, nebija jāmaksā alga cepējam, kaut kā varēju izvilkt vasaru. Līdz pat Ziemassvētkiem līdām ārā no tiem lielajiem mīnusiem.

Esmu novērojis, ka daļa mūsu pircēju ir māmiņas ar bērniem – viņas ik pa divām trim dienām kaut ko nopērk, reizēm padzer kafiju. Viņas nāk regulāri un vienā brīdī pazūd. Man šķiet, ka tēvs ir aizbraucis uz ārzemēm, strādā, sūta naudu, un, kad tur nostabilizējas, aizbrauc visa ģimene. Man nav klientu, un nauda no ārzemēs strādājošiem latviešiem vairs neienāk mūsu ekonomikā. Es reāli izjūtu, ka cilvēkiem nav naudas. Var zīmēt, cik vien lielas skalas grib, bet reālā situācija diemžēl ir tāda.

Mūsu vidējais pircējs ir domājošs, inteliģents cilvēks, kurš skaita naudu. Agrāk cilvēki pirka veselu kukulīti un 300–400 gramu cepumu vai sešus kēksiņus, bet tagad pērk puskukulīti un divus trīs cepumus. Pircēji ir mums uzticīgi, pērk un novērtē, bet fiziski nav naudas, jo apkārt viss kļūst dārgāks. Mums jau arī tas pats – gada griezumā elektrība man izmaksās par kādiem 700 eiro vairāk. Mēs maizes cenu neesam palielinājuši jau trīs gadus, cenšos samazināt izejvielu izmaksas, iepērkot lielākos apjomos, tikai lai neceltu cenu. Man vajadzētu celt cenu, bet tajā pašā laikā es varu zaudēt klientus.

Es apzinos, ka mans produkts ir uz robežas, un visus labos, ekoloģiskos produktus cilvēki var atļauties brīdī, kad ir diezgan augsts ienākumu līmenis. To var redzēt pēc Zviedrijas un Norvēģijas piemēra, kur ir augstāks pieprasījums pēc bioloģiskajiem, dabīgajiem, naturālajiem produktiem nekā citur Eiropā.

Es kaut kur lasīju, ka, ja uzņēmums noturas trīs gadus, viss ir super. Mēs jau esam septiņus gadus. No vienas puses – maz, no otras puses – daudz. Daudz kas bijis šajos gados, turēties noturamies, spējam radīt jaunus produktus un atrast jaunus klientus, kas nav mazsvarīgi. Saprotam, ka vēl spējam izplesties un neesam sasnieguši maksimumu. Ir cerība, ka viss būs labi.

Ja man jautā, vai ir viegli, atbildu – nē, nav. Ir galvassāpes, bet vajag baudīt dzīvi. Saprotu, ka ir diezgan grūti baudīt dzīvi, ja lata nav kabatā, bet arī mēs sākām ne ar ko. Viss ir ar pašu spēkiem sasniegts. Visu laiku jādomā, jākalkulē. Šobrīd ir vasara, un var just, ka privātpersonas ir atvaļinājumos prom no Rīgas. To kompensē mūsu sadarbība ar restorāniem, kam vasarā iet piecas reizes labāk. Piemēram, viens restorāns parasti ņem 10 līdz 20 kg maizes nedēļā, bet vasarā – 50 līdz 80 kg. Uzrodas dažādas burgernīcas, kam cepam dažādu izmēru maizītes, ar un bez sviesta. Ir arī restorāni, kas pērk miltus un paši cep maizi. Interesanti, ka mēs paši viņus nekad neesam uzrunājuši – viņi mūs vienmēr atrod.

Agrāk abi ar sievu katru dienu bijāt uz vietas. Kā ir tagad?

Joprojām te esam katru dienu, visu laiku. Nevar atlaist vaļā. Tagad ir tikai kāds mēnesis pagājis, kopš atkal esmu ārā no ceptuves – kādus piecus mēnešus visu laiku cepu maizi. Ne tikai manā, bet visās jomās – celtniecībā, tirdzniecībā, pasākumu organizēšanā un citur – ir darbaspēka trūkums. It sevišķi, ja runājam par mazkvalificēto darbaspēku, jo maiznieks un pārdevējs ir mazkvalificēts darbaspēks.

Cik svarīgi ir katru dienu būt klāt?

Ļoti. Ir tas teiciens – kamēr esi prom, tikmēr peles pa galdu danco. Ir kaut kas tamlīdzīgs. Pirmkārt, ir grūti atrast cilvēkus. Otrkārt, ja atrodi, ir diezgan daudz laika jāiegulda apmācībā. Ar cilvēkiem ir grūti. Ir tāda sajūta, ka tie, kuri kaut ko varēja, ir projām, tiem ir savs bizness vai strādā stabilā normālā darbā. Darbinieku jautājums ir sāpīgs.

Visu interviju Cepu, cepu kukulīti lasiet 27. jūlija laikrakstā Dienas Bizness.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēc četru gadu rekonstrukcijas 7.maijā apmeklētājiem durvis vērs Āgenskalna tirgus vēsturiskais paviljons, kura pirmajā stāvā tirgosies līdz pat 70 zemnieku un mājražotāju.

Āgenskalna tirgū varēs sastapt gan zināmus, gan pavisam jaunus ražotājus – pirmo reizi Pārdaugavā varēs apmeklēt “Valmiermuižas alus vēstniecību”, piena produktus piedāvās “Straupes piens”, svaigu maizi varēs iegādāties ceptuvēs “Lāči” un “Grauda spēks”, būs plašs zivju un gaļas produktu klāsts no mazajiem ražotājiem.

Savukārt otrajā stāvā varēs ieturēt maltīti un baudīt dzērienus tirgus gaisotnē. Te atradīsies bārs “VEST”, kafijas grauzdētāji “Kalve Coffee” un “Vīnkalnu” picērija.

Kalnciema kvartāla pārstāvji Āgenskalna tirgū plāno ieguldīt vairākus miljonus eiro 

Kalnciema kvartālā saimniekojošais uzņēmums SIA «Kalnciema iela» Āgenskalna tirgus attīstībā...

Āgenskalna tirgus vīzija ir iekļaujoša, daudzpusīga un videi draudzīga publiska telpa, kur notiks kultūras, izglītības un dažādi citi pasākumi sadraudzībā ar apkaimes un pilsētas organizācijām. Atklājot paviljonu, Āgenskalna tirgū tiks atvērta arī “Swedbank” atbalstītā “Jauniešu stacija” – inovatīvs izglītības centrs un sadarbības vide jauniešiem, kur starpdisciplināros pasākumos satikt dažādu nozaru pārstāvjus, iepazīties ar mūsdienīgu profesiju piedāvātajām iespējām, iegūt zināšanas un apgūt jaunas prasmes. “Jauniešu stacija” sekmēs uzņēmību, rīcībspēju, inovāciju rašanos un rosinās vēlmi izzināt.

Āgenskalna tirgus piedalās arī ES programmas “Apvārsnis 2020” projektā IN-HABIT, kurā tiek veicināta ilgtspējīga attīstība caur iekļaujošu veselību un tirgu kā centrālo apkaimes vietu. Projektā iecerēts pilsētā nebijis jaunums – koprades virtuve, kur notiks izglītojoši pasākumi par veselīgu dzīvesveidu un vides apziņu.

Papildināta - Tiesības nomāt Āgenskalna tirgu iegūst Kalnciema kvartāla īpašnieki 

Tiesības turpmākos 30 gadus nomāt Āgenskalna tirgu un tam piegulošo teritoriju ieguvis...

Atjaunojot Āgenskalna tirgus paviljonu, saglabāts tā vēsturiskais raksturs. Tirgus paviljona sarkanais ķieģelis fasādē, ažūrās metāla konstrukcijas un vērienīgā plānojuma kompozīcija ar plašajām galerijām iekštelpā ir īpašas arhitektūras vērtības. Pēc atjaunošanas iekštelpas atguvušas sākotnējo majestātiskumu, tagad šeit varēs baudīt tirgus atmosfēru vēsturiskā vidē.

Ēkas raksturu ļāvuši atgūt arī īpašie materiāli, kurus nodrošinājuši tirgus renovācijas atbalstītāji: “Schwenk Latvija” piegādāja betonu grīdām, savukārt “Hammerite” krāsas izdaiļo un sargā Āgenskalna tirgus paviljona iespaidīgās metāla konstrukcijas no rūsas.

Āgenskalna tirgus projekts tika īstenots sadarbībā ar Rīgas domi, – privātais investors veicis ieguldījumus Rīgas domes īpašumā, kurš turklāt ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, ar nosacījumu saglabāt darbojošos tirgu un uzturēt kultūrvidi tajā.

2018.gadā tiesības turpmākos 30 gadus nomāt Āgenskalna tirgu un tam piegulošo teritoriju ieguvis Kalnciema kvartālā saimniekojošais uzņēmums SIA Kalnciema iela. Minētais Kārlim Dambergam piederošais uzņēmums bija vienīgais, kurš pieteica savu kandidatūru izsolē.

Komentāri

Pievienot komentāru