Ne vienmēr jāpakļaujas valdošajai sistēmai. Gluži otrādi – ar to jācīnās, ja sistēma ir šķērslis lielu un labu mērķu sasniegšanai, uzskata uzņēmējs Artis Daugins
Mēnesis Silīcija ielejā, tikšanās ar ASV prezidentu un pasaules biznesa līderu ikdienas iepazīšana – tā ir lieliska pieredze, jaunas zināšanas un milzīgas priekšrocības globalizēt savas idejas. Iespējas ir jāizmanto, tomēr nav jāatsakās no tā, kas esi. «Un es esmu liels Latvijas patriots,» apgalvo jaunais uzņēmējs, uz kura pleciem ir divas elektrokartingu halles – Rīgā un Liepājā, kartingu un elektrovelosipēdu būve, gūzma jaunu ieceru un stingra apņemšanās jau pēc gada startēt pasaules līmenī, par spīti ikdienas problēmām Latvijas uzņēmējdarbības vidē.
Fragments no intervijas:
Salīdzinoši īsā brīdī tu esi guvis plašu publicitāti un ar vērienu meties iekšā vairākos netipiskos projektos. Kas šobrīd ir aktuālākais?
Tagad, pēc Amerikas, divus mēnešus ir daudz kārtošanas darbu tieši komandā. Mums ir notikušas diezgan lielas iekšējas reformas. Komandai bija liels izaicinājums – veselu mēnesi tā ar mani sakarīgi nevarēja komunicēt, un tas bija sarežģītā periodā: bija jāuzbūvē jauna kartingu halle, jāiziet cauri visam procesam līdz pat atvēršanai. Tagad viss jāstrukturizē, jāsaliek pa plauktiņiem tās mūsu uzņēmumu lietas, kas šo mēnešu laikā ir strauji mainījušās, lai joprojām varētu sasniegt izvirzītos mērķus.
Pieņemu, ka par Ameriku ir daudz ko stāstīt. Kā tu tur nokļuvi?
Kādu dienu man piezvanīja Nils Students no ASV vēstniecības un paziņoja, ka esmu izvirzīts kā kandidāts no Latvijas – pārstāvēt valsti vienu mēnesi Amerikā, tajā skaitā doties uz pasaules uzņēmēju samitu, kas notiek Silīcija ielejā. No katras Eiropas valsts tika atlasīts viens jauns cilvēks – līdz 30 gadiem…
Vai nesanāk pretruna starp pārliecību par sevi, ko deva Amerika, un realitāti, kas ir Latvijā?
Ir jau tā, ka saproti: šeit tu ieguldi ārkārtīgi daudz enerģijas, bet atpakaļ saņem aptuveni 20%. Reāli sanāk, ka visu laiku ej pret kaut kādām sistēmām, kuras tevi attur. Tas, protams, ir ļoti smagi, sevišķi jauniem cilvēkiem, kuriem nav ļoti daudz zināšanu birokrātijā, ar ko visu laiku jāsaskaras. Nepārtraukti milzīgi šķēršļi, kas jāpārvar, bet… Mēs neko sliktu šeit nedarām! Mēs darām lietas, kā varam, ar esošajiem resursiem konkrētā laikā sasniegt labāko. Mēs nevienu brīdi nemēģinām kaut ko nemaksāt, pārkāpt noteikumus. Ja tā iznāk, tad tikai tāpēc, ka mēs fiziski vairs nevaram tajā brīdī izdarīt! Amerikā tas viss ir citādi. Piemēram, sarunas ar investoriem. Šeit mēs runājam ar investoru, kurš var ieguldīt ceturtdaļmiljonu. Par to viņš grib tevi pilnībā pakļaut, lai tu būtu tikai darbinieks, saņemtu niecīgu procentu. Amerikā mums ir piedāvājums, kur investors ir gatavs ieguldīt ceturtdaļmiljonu, par to paņemot sev 7% uzņēmuma. Tas nozīmē, ka viņš ienāk kā partneris, kurš ļauj tev dzīvot! Tās ir milzīgas atšķirības! Ja es, jauns cilvēks, apzinoties, ka šeit ieguldīšu 120% un galā dabūšu 20% rezultāta plus vēl katru dienu būs jārisina visādas lietas, kas mani nospiedīs, tad Amerikā šī proporcija būs pagriezta otrādi. Paldies dievam vai par laimi, esmu liels Latvijas patriots un saprotu, ka šeit ir vajadzīgi tādi cilvēki, kuri ir gatavi sākotnēji ielikt šos 120%, lai pierādītu, ka daudzas lietas var izdarīt citādi, ka ne vienmēr ir jāstrādā ar sistēmu. Tu nedrīksti pārkāpt vispārcilvēciskas lietas, taču ne katrreiz ir jāpakļaujas sistēmai. Sistēma negrib, lai tu attīsties! Sistēma grib, lai pakļaujies. Un pakļāvies tu nekad nevarēsi uzkāpt jaunās virsotnēs. Tas šobrīd ir grūtākais. Jābūt mentāli ļoti spēcīgam, lai dienu no dienas cīnītos. Lai nāk visas inspekcijas un dienesti! Es saku – esam jauni, daudz nezinām. Pasakiet, kas un kā mums jāsakārto, mēs izdarīsim! Bet nevis uzreiz – close (no angļu val. – slēgt). Tas ir traģiski. Piemēram, tas pats taxify. Amerikā jebkurš var būt taksists, piepelnīties, vadājot cilvēkus, ja viņam ir iespēja tikt pie auto. Latvijā – ja tu iekasē trīs eiro, tev var uzlikt tūkstošiem eiro lielu naudas sodu un atņemt mašīnu. Es Amerikā jautāju studentam taksistam, kāpēc valsts jums neuzliek kaut kādus nodokļus. Viņš saka – mēs taču maksājam: par ēšanu, mašīnas remontu, riepām, degvielu, auto un veselības apdrošināšanu, no tā, ko nopelnām, mēs 80% atdodam. Viņam paliek mazumiņš, ko lielākā daļa iegulda, samaksājot par savām studijām. Tā ir ergonomiska situācija, kurā vienai daļai sabiedrības ļauj piepelnīties. Tā ir sistēma, kas strādā. Ja manā vietā uz ASV būtu aizbraucis kāds, kuram nav tāda patriotisma, bet ir lielāka vēlme nodrošināt savu labklājību, viņš vispār nebūtu atbraucis atpakaļ. Viņam pagarinātu vīzu uz trim, četriem vai pieciem gadiem, un viņš tur paliktu.
Visu interviju «Attīstība nozīmē nemitīgu izlaušanos no sistēmas» lasiet 12. augusta laikrakstā Dienas Bizness.
#1/5
#2/5
#3/5
#4/5
#5/5
Visu interviju «Attīstība nozīmē nemitīgu izlaušanos no sistēmas» lasiet 12. augusta laikrakstā Dienas Bizness.
