Šodien ir vēsturiska diena – saskaņā ar “Nord Pool” biržas datiem, 7. decembra rītā elektroenerģijas cena Latvijas reģionā pārsniegusi 1000 eiro par megavatstundu (MWh), tādējādi turpinot jau vairākus mēnešus ilgušo energoresursu krīzi.
Straujais cenu kāpums draud ar ekonomisko pandēmiju, kuru nevar atstāt pašplūsmā, jo elektrība ir jebkuras ekonomikas mugurkauls, savukārt jau šā brīža prognozes liecina, ka inflācijas virsotne tiks sasniegta 2022. gada sākumā. Pie šiem apstākļiem ir nepieciešams skaidrs lēmumu pieņēmēju rīcības plāns, lai situāciju līdzsvarotu un nepieļautu uzņēmēju un mājsaimniecību bankrotus.
Vai politiķi spēj vienlaikus risināt divas nozīmīgas krīzes – veselības un ekonomikas? Jau šī gada novembrī likās, ka elektroenerģijas cena ir pārspējusi visus rekordus kopš elektroenerģijas tirgus atvēršanas Latvijā, jo cena kāpa par 122% un sasniedza 122.93 EUR/MWh. Arī septembra un oktobra cenu kāpums bija pietiekoši dramatisks – 106.40 EUR par MWh, turklāt tikai 45.43 % no vietējiem energoresursiem pietika, lai nosegtu elektroenerģijas patēriņu Latvijā.
Jau 2015.gadā prognozējām elektrības cenu kāpumu reģionā, bet atzīšos, nebijām paredzējuši tik strauju lēcienu. Diemžēl rekordlielais cenu kāpums stresa situācijā dzen elektrības tirgotājus un ekonomiku kopumā, tāpēc tiek prognozēts elektroenerģijas tirgotāju bankrota vilnis, kā rezultātā cietējs būs gala patērētājs – gan visa veida uzņēmumi, sākot ar pārtikas ražotājiem un beidzot ar apstrādes rūpniekiem, gan privātpersonas. Vienlaikus, visiem patērētājiem nāksies vēl sadzīvot ar draudošo inflācijas kāpumu, kura virsotne tiks sasniegta jau 2022. gada sākumā, kad patēriņa cenu gada pieaugums varētu pārsniegt pat 5%.
Ir skaidrs, ka, ja nemazināsim elektroenerģijas cenas, visa eksportējošā ekonomika zaudēs konkurētspēju dārgo energoresursu dēļ, savukārt mājas tirgū varam sagaidīt vienu bankrotu vai lūdzēju pie valsts kases pēc otra. Tāpat kā Covid-19 pandēmijā, arī ekonomikā esam vienā saistītā ķēdē, tāpēc izlikties neredzam melnos mākoņus, kas savilkušies pār Latvijas ekonomiku, ir bezatbildīgi. Arī ekonomikā lietas nenotiek pašas no sevis, un ir jāpieņem noteikti lēmumi, kas nes tūlītēju rezultātu, vai - kuri veido drošības spilvenu nākotnē.
Vienu no šādiem drošības spilveniem veido elektroenerģijas ieguves avotu diversifikācija, kuru nevaram atlikt. Novembra mēneša elektroenerģijas cenu kāpums vien uzskatāmi parāda, ka, nediversificējot elektroenerģijas ieguves veidus, mēs esam tikai un vienīgi zaudētāji, un lēmuma pieņēmēju neizdarības dēļ esam spiesti maksāt arvien vairāk. Latvijā ilgstoši esam paļāvušies un naivi ticējuši scenārijam, ka drūmākais cenu kāpums “gan jau mūs neskars”.
Ilgstoši esam cerējuši uz vietējo ūdeņu esību Daugavas HESos un lētām importētās gāzes cenām, ignorējot vēja enerģijas augsto potenciālu, kas esošajā krīzē skaidri ir parādījusi – jo vairāk elektroenerģijas tiek saražots no vēja, jo zemāka elektrības cena. Par vēja staciju labvēlīgo ietekmi uz elektroenerģijas cenām jau varam pārliecināties AS "Augstsprieguma tīkls" datos par septembri, kad pie lielākas vēja enerģijas izstrādes elektroenerģijas cenas samazinājās līdz pat 30%.
Mūsu atkarība no fosilajiem energoresursiem ir tik augsta, ka enerģētiskā neatkarība ir tāli sasniedzama virsotne, un pie šīs situācijas vitāli svarīga ir jaunu vēja parku celtniecība. Diemžēl valdība un pašvaldības ilgstoši nav spējušas sakārtot šīs nozares likumdošanu un savstarpējās attiecības. Piemēram, Latvijā ir iespējama situācija, kad teritoriālais plānojums vēja parku būvēt atļauj, projekta sabiedriskā apspriešana noritējusi sekmīgi, Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) ziņojums dod "zaļo gaismu" tā būvniecībai, bet pašvaldība pretlikumīgi vēja parka attīstību atsaka.
Kaut arī Ekonomikas ministrija “uz papīra” atbalsta vēja elektrostaciju būvniecību un uzsver, ka vēja enerģija ir ārkārtīgi svarīga valsts konkurētspējai, parku attīstības faktiskais temps rāda pretējo, un vēja parku attīstības ziņā Latvija atpaliek no Eiropas un Skandināvijas vismaz par 20 gadiem. Pašvaldībām turpinot likt šķēršļus vēja parku izveidei Latvijā, mēs riskējam nonākt vēl lielākā atkarībā no ārvalstu energoresursiem, būsim spiesti maksāt vēl vairāk par elektrību un pilnībā būsim izniekojuši Latvijas lielo potenciālu vēja enerģijas ieguvē.
