Vērojot šā brīža ekonomisko situāciju Latvijā, sajūtas ir diezgan skumjas, jo ne uzņēmējiem, ne arī sabiedrībai kopumā nav skaidrības par to, kas notiks.
Šobrīd ir dzirdami tikai populistiski izteikumi, ka, jā — nauda ir, bet tajā pašā laikā tās nemaz nebūs. Un šī neziņa uzņēmējiem šķiet visskumjākais. Līdz šim jau diezgan ierasta prakse no valdības puses bija mainīt spēles noteikumus tās laikā, tagad klāt vēl nākusi pilnīga neziņa un prognožu neesamība. Uzņēmējs kaut ko var plānot arī tad, ja prognozes ir pesimistiskas, bet, ja to nav vispār, tad tas ir ļoti grūti.
Valdībai jau vakar bija skaidri jānodefinē, cik un kādi līdzekļi tiks novirzīti ražošanas uzlabošanai, ražošanas attīstībai, lai uzņēmēji skaidri varētu saprast, kādas investīcijas var plānot, jo šobrīd, manuprāt, katra diena ir zelta vērtē. Valdībai vajadzētu skaidri nodefinēt, kas un uz kādiem noteikumiem var saņemt finansējumu savai ražošanas attīstībai, tas ir viens. Tāpat kā to, kādā veidā tiks pastiprināta banku darbība, lai uzņēmēji varētu ar saprātīgiem nosacījumiem saņemt finanšu līdzekļus. Jo ilgāk valdība vilcināsies ar šo paziņojumu, jo situācija paliks dramatiskāka.
Nav jau valdībai jāizdomā jauns divritenis. Eiropa un arī visa pasaule šobrīd ļoti intensīvi strādā, izanalizējot un izvērtējot katru nozari, un ir diezgan skaidri redzams, kā tie risinājumi veicami. Miljardus ražošanā ieplūdina, piemēram, Vācija, lai varētu noturēt savu līmeni. Ja šādas problēmas var risināt tādas lielas valstis, tad mūsu mazai valstiņai risinājumus pielāgot būtu vēl vienkāršāk. Jāiezīmē divas–trīs pamatlīnijas, kā mums virzīties — piemēram, atbalsts lauksaimniecībai un eksporta ražošanai. Nevar populistiski skandēt, ka atbalstīsim eksportu — ko tad mēs atbalstīsim, ja mums nav ražošanas un šobrīd beidz eksistēt pat tā, kas vēl bija; ko tad mēs eksportēsim? Mums vispirms ir jādabū konkurētspējīga prece, tad mēs varam runāt par eksportu. Šobrīd mēs runājam no otra gala.
Domāju, ka ražot varam ļoti daudz. Piemēram, auto nozarē savā laikā ir bijuši ļoti daudz labu piedāvājumu no ārzemju firmām šeit veidot kaut kādas ražotnes, piemēram, komplektēšanas. Pie mūsu valdības durvīm ir klauvējis gan Volkswagen, gan BMW, gan citi. Diemžēl nostāja bijusi ļoti strikta: nekādu atvieglojumu, nekādas ieinteresētības, ja jūs gribat — nākat, taisat, bet mēs jums neko. Tas nav risinājums. Nu, rezultāts tagad ir tāds, ka Kaļiņingradā ir BMW rūpnīca, bet mums nav nekā. Nav jau līdz šim bijusi tāda skaidra valsts ilgtermiņa politika — ko mēs darīsim šodien rīt, parīt aizparīt. Mēs dzīvojam tikai no šodienas uz rītdienu.
Tāpat vajadzētu attīstīt lauksaimniecību, kur mēs vēsturiski esam bijuši ļoti spēcīgi un pazīstami Eiropā. Šeit būtu pirmām kārtām jāizšķiras, kur mēs tiešām varam iekarot šo tirgu un tad veltīt tam visus iespējamos līdzekļus. Tas pats attiecas uz kokrūpniecību. Ir jāpiedāvā laba cena un laba kvalitāte, īpaši pievēršoties tiem tirgiem, kur jau esam atpazīstami. Un ir tiešām jāatmet šīs ambīcijas: ja es nevaru nopelnīt miljonu šodien un uzreiz, tad man to nemaz nevajag.
Ražošanas attīstība ir cerība arī auto nozarei, jo, attīstot ražošanu, jebkurā gadījumā ir vajadzīgas dažādas iekārtas, un viena no tām — autotransports. Pašreizējo situāciju vispārīgi ļoti labi raksturo pirmā mēneša rādītāji, kas ir vairāk nekā 90% kritums komerctransporta pārdošanā. Tas parāda to, ka praktiski ražošana ir apstājusies vispār.
Tāpēc es ļoti ceru uz valdības saprātu, ka tagad tiešām viss cits tiks nolikts malā, tai skaitā ambīcijas, un tā nopietni pievērsīsies šim jautājumam, uzklausot arī uzņēmējus. Citādi uzņēmēji visu laiku ir tādā kā pabērna lomā — viņus paklausās, taču neuzklausa. Kamēr uzņēmēju viedoklis netiks ņemts vērā, tas būs ceļš uz nekurieni.
Ja no ārvalstu institūcijām aizņemtie miljardi tiks izlietoti tikai budžeta parādu dzēšanai, tad uzņēmējiem nav nekādu cerību, un tas jau nozīmē nopietnu krahu visai valstij. Tā var likties — ko tad mēs atbalstīsim tos uzņēmējus, viņi paši uzņēmušies savu risku, pašiem arī jācīnās. Taču tā ir viena liela ķēdes reakcija. Ja nebūs šis veiksmīgais uzņēmējs, nebūs šīs ražotnes, nebūs šo cilvēku, kas var nopelnīt algu, par kuru savukārt veikt pirkumus, no kā naudu iegūst valsts. Mēs vienkārši zāģējam to zaru, uz kura paši sēžam. Ja nebūs veiksmīgu uzņēmēju, arī valstij nav nekādas izdzīvošanas iespējas.