Latvijā ir nolemts ieviest tā dēvētos mobilitātes pabalstus, četrus mēnešus maksājot noteiktas naudas summas ilgstošajiem bezdarbniekiem, kuri atraduši darbu tālāk nekā 20 kilometru no savas dzīvesvietas.
Jāatzīst, ka naudu, ko šādā veidā valsts ir nolēmusi perspektīvā iztērēt, noteikti būtu varēts izmantot ievērojami lietderīgāk. Pašā pamatā nepareiza ir valsts politika attiecībā uz bezdarbniekiem. Proti, ar cilvēkiem, kuri, kļūstot par bezdarbniekiem, ir devušies uz darba biržu, ir jāsāk strādāt uzreiz, nevis sešus mēnešus faktiski par neko jāmaksā dažādi pabalsti. Realitāte ir tāda, ka, pateicoties šādai valsts attieksmei, daļa iedzīvotāju izvēlas saņemt sociālās palīdzības maksājumus un, ja tāda iespēja ir, piestrādāt pelēkās ekonomikas ietvaros, tādējādi vēl gūstot papildu ienākumus, un bieži vien viņiem neko citu nemaz nevajag.Iznāk, ka valsts ar mobilitātes pabalstiem faktiski vēlas atbalstīt cilvēkus, kuriem ir pievilcīgs minētais dzīvesveids. Ir arī jāteic, ka šāda veida cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvo bez patstāvīga darba, daudz pievilcīgāka šķiet tā dēvētā simtlatnieku programma. Būsim godīgi – šajā programmā iesaistītie iedzīvotāji nestrādāja ilgāk par divām trīs stundām dienā. Veicot vienkāršus aprēķinus, kļūst skaidrs, ka saņemt 100 latus par divu trīs stundu ikdienas darbu ir daudz izdevīgāk, nekā, piemēram, par 300 latiem mēnesī strādāt astoņas stundas dienā.Ņemot vērā visu minēto, jāteic, ka ievērojami efektīvāk summas, ko valsts gatavojas maksāt «pa taisno» darba meklētājiem, būtu piešķirt uzņēmējiem, kuri ir gatavi pieņemt darbā ilgstošos bezdarbniekus. Pirmkārt, tas ļautu darba devējiem lauku rajonos piedāvāt strādājošajiem lielāku atalgojumu. Otrkārt, jāteic, kā ir – iedzīvotāji, kuri nav pienācīgi meklējuši darbu veselus sešus mēnešus, vairs nav uzskatāmi par kvalitatīvu darbaspēku – tā tas diemžēl ir. Protams, nereti uzņēmumu piedāvātais atalgojums nav uzskatāms par lielu, taču nevar piekrist, ka sešu mēnešu laikā nebūtu iespējams atrast darbu.
