Ģirts Cimermans, kura pārziņā šobrīd ir viena no vadošajām medicīnas aprīkojuma impērijām pasaulē, Latviju pameta ar vidējo izglītību un 20 dolāriem kabatā, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.
No 2013. gada viņš ir izpilddirektors un veselības aprūpes segmenta vadītājs HOYA Corporation.
Visās darba vietās, kurās Ģirts Cimermans ir strādājis savas mērķtiecīgās un straujās karjeras laikā, viņš ir centies ne tikai atstāt savu nospiedumu, izmainot kompānijas kultūru un filozofiju un palielinot tās tirgus vērtību, bet arī nosmelt gandarījumu. Viņa ambīcijas joprojām ir lielas – vadīt vēl lielāku kompāniju. Šobrīd viņa pakļautībā ir vairāk nekā 20 tūkstoši darbinieku.
Cik bieži jūs esat Latvijā?
Pa Ziemassvētkiem es esmu šeit, vasarā cenšos vienu, ja sanāk, divas nedēļas šeit būt. Kopumā, varētu teikt, kādas četras reizes gadā. Mana mamma dzīvo Latvijā.
Kā jūs kļuvāt par ārzemju latvieti?
80. gadu beigās, 90. gadu sākumā es mācījos Latvijas Universitātē svešvalodu fakultātē, turpināju angļu valodas studijas pēc Humanitārās (Rīgas Centra humanitārās vidusskolas) jeb tolaik 50. vidusskolas beigšanas. Jau tajā laikā mani sāka vilkt uz biznesu. Interesējos par Bojāra Starptautisko attiecību institūtu, bet tur man nekas nesanāca. Tad es paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, pastrādāju par gidu ārvalstu tūristiem un sakontaktējos ar Zviedriju, no kurienes saņēmu darba piedāvājumu braukāt ar taksīti, precīzāk – strādāt par limuzīna šoferi. Tolaik Stokholmā bija pieprasījums pēc darbiniekiem, kuri pārvalda krievu valodu. Es domāju, labi, aizbraukšu apskatīties, kas tur notiek, tad braukšu atpakaļ un turpināšu studēt. Toreiz, kad es aizbraucu uz Stokholmu, man kabatā bija 20 dolāru. Tā savā ziņā bija tāda interesanta avantūra. Esot Zviedrijā, es sapazinos ar cilvēkiem, kuri pasniedza Stokholmas ekonomikas augstskolā gan doktorantiem, gan absolventiem. Tā kā man bija interese par ekonomiku, es domāju, kāpēc gan man nepieteikties studijām šajā augstskolā. Tā es pieteicos, mani pieņēma, es saņēmu stipendiju. No sākuma man bija EFTA (European Free Trade Area), tad K.A.Wallenberg Foundation stipendija, kas bija 5000 kronu jeb 500 eiro apjomā. Par to naudu varēja dzīvokli nomaksāt, grāmatas nopirkt un mazliet ieēst.
Kā jūs tikāt pie stipendijām?
Tā kā Stokholmas augstskola ir privātā augstskola, tā var 10% studentu uzņemt pēc saviem īpašajiem kritērijiem. Tie varēja būt sportisti, šaha čempioni vai cilvēki, kas pārzina kādas eksotiskas valodas. Pieļauju, ka es tiku tajā eksotisko valodu kategorijā, jo šaha čempions es pavisam noteikti nebiju. (Smaida.)
Tad sanāk, ka Jums nemaz nesanāca tā kārtīgi par taksometra šoferi pastrādāt?
Sanāca gan, es veselu gadu nostrādāju, gandrīz katru nakti, sešas naktis nedēļā.
Ko jūs darījāt, kad pabeidzāt augstskolu?
Es sāku strādāt kompānijā, ko tagad sauc par Clear Channel, kas nodarbojas ar outdoor reklāmām. Pie viņiem es nostrādāju kādu gadu. Biju projektu menedžeris, piepalīdzēju organizēt aktivitātes Baltijas valstīs, arī Sanktpēterburgā un Maskavā. Pirmais pārdošanas līgums, ko es noslēdzu, bija par Phillip Morris reklāmas izvietošanu Krievijā. Taču mani joprojām interesēja finanses, bet tajā kompānijā izaugsmes iespējas bija ierobežotas. Tad es satikos ar General Electric Healthcare un beigu beigās nokļuvu GE Healthcare Parīzē, kur sāku strādāt no 1997. gada sākuma. Šajā uzņēmumā tiku uzņemts Financial Management Program, kurā katrus sešus mēnešus ir jāmaina darbs vai nu kādā citā finanšu sfērā vai nozarē. Savus pirmos mēnešus šajā uzņēmumā nostrādāju Maskavā, pēc tam es pārbraucu strādāt uz Franciju, tad sešus mēnešus strādāju Amerikā, kur atrodas galvenā GE Healthcare mītne. Tolaik mēs nopirkām diezgan lielu kompāniju, kas saucās Marquette Electronics, un Marquette Austrijas filiālē es strādāju par finanšu menedžeri. Tad filiāle Austrijā tika likvidēta, bizness tika pārcelts uz Freiburgu Vācijā, bet Austrijā palika tikai pārdevēji un servisa apkalpes darbinieki. Freiburgā es biju pricing manager (cenu politikas vadītājs), strādāju pie cenu un atlaižu politikas veidošanas. Kad cilvēks, kurš atbildēja par Austrumeiropu, aizgāja no kompānijas, man piedāvāja kļūt par GE Marquette Austrumeiropas vadītāju. No 2000. gada es vadīju vienu no četriem GE Healthcare biznesiem Austrumeiropā un paralēli Ziemeļeiropā vadīju kompānijas visus četrus biznesus, kas bija saistīti ar medicīnas iekārtu pārdošanu un apkalpi. 2008. gadā mans reģions pēc apgrozījuma kļuva par lielāko Eiropā. 2000. gadā, kad sāku strādāt ar Austrumeiropu, tas bija vismazākais, bet 2008. gadā tas kļuva par pašu lielāko ar kopējo apgrozījumu aptuveni 80 miljoni ASV dolāru. Tad nāca Lehman brothers krīze, un, tā kā es biju savu darbu šajā kompānijā godam paveicis, nolēmu, ka ir jādara kaut kas cits. Man bija skaidrs, ka, ja es gribu skatīties, kur zāle ir zaļāka, tad šis ir īstais laiks. Īstajā brīdī man nāca piedāvājums no vēl vienas amerikāņu kompānijas Danaher, viņi mēģināja kopēt General Electric. Danaher nodarbojās ar veselības aizsardzības aparatūras izgatavošanu, galvenokārt tās bija stomatoloģijas iekārtas, kuras ir labi zināmas arī Latvijas stomatologiem. Šīs kompānijas preču zīme ir KaVo. Pirms tam KaVo bija vairāk nekā 100 gadus veca vācu ģimenes kompānija. Es strādāju Vācijā par Austrumu un Dienvidu Eiropas vadītāju. Neņemot vērā krīzi, divu gadu laikā manis vadītais reģions palielināja apgrozījumu par 35%. 2011. gadā es sāku strādāt un divus gadus nostrādāju uzņēmumā Pentax Medical par Eiropas, Tuvo Austrumu un Āfrikas prezidentu.
Jūsu pārvaldībā ir vesela medicīnas aprīkojuma ražošanas impērija. Vai divu gadu laikā, kopš jūs strādājat HOYA Life Care, ir izdevies sevi pierādīt HOYA Corporation īpašniekiem?
Cenšos. Īpašnieki mūsu kompānijai principā var mainīties katru dienu, jo uzņēmums tiek kotēts biržā. Strādājot HOYA Life Care, ir jāpārzina ļoti plašs produkcijas sortiments. Iepriekšējās darba vietās bija dziļāks fokuss uz vienu tirgu vai produktu, piemēram, tas pats Pentax Medical endoskopu tirgus, kad sacensība un konkurence notiek starp endoskopu ražotājiem un tirgotājiem, vai piedaloties General Electric intensīvās terapijas vai kardioloģijas medicīnas aprīkojuma tirgū. Te (HOYA Life Care) viss sākas no mazumtirdzniecības – no kontaktlēcu veikaliem, kad ir jāizdomā, kā var vairāk patērētāju ievilināt, līdz slimnīcu aprīkojuma stratēģijas izstrādei un īstenošanai. Ir jāspēj aptvert dažādu tirgu diversity (daudzveidība), jo katram ir cita dinamika, cita specifika. Ar laiku jau visu var apgūt un pie visa pierast.
HOYA Corporation centrālais birojs atrodas Tokijā. Vai jūs dzīvojat Japānā?
Nē, šobrīd es dzīvoju Amsterdamā, kur atrodas HOYA centrālais Eiropas birojs.
Tad jūs lielo HOYA impēriju vadāt no Amsterdamas?
Nē, no lidmašīnas. (Smejas.) HOYA vadošie darbinieki ir izmētāti pa pasauli – viņi strādā gan Singapūrā, gan Japānā.
Visu interviju Uz miljardu kompāniju ar 20 dolāriem kabatā lasiet 14. augusta laikrakstā Dienas Bizness.
#1/3
#2/3
