«Nevajadzēja pazaudēt no politiskās skatuves daudzus talantīgus politiķus. Es varētu nosaukt veselu virkni, sākot ar Šķēli, Šleseru, Induli Bērziņu un tā tālāk. Tie bija spēka zari, kas aizgājuši šaurākās nišās,» tā, atskatoties pagātnē, intervijā laikrakstam Diena sacījis Guntis Ulmanis, Valsts prezidents no 1993. līdz 1999. gadam.
«Tagad valsts politiskajā attīstībā nav izcilu cilvēku. Varbūt mēs neesam izpratuši politiķu profesionālo misiju?
Varējām būt ar stingrāku mugurkaulu atsevišķos jautājumos. Zemniekus no paša sākuma nolikām zem sitiena. Paši savu lauksaimniecību pietiekami neaizstāvējām un nedarījām to profesionāli,» atminējies G. Ulmanis.
«Attiecības ar Krieviju un krievu sabiedrību Latvijā varēja veidot citādāk. Ja mēs nebūtu pielaiduši emocionālas, taktiskas un patmīlības kļūdas attiecībā uz krievu minoritāti, tad šobrīd nebūtu tik mizlīgu pretrunu starp Rīgu un Latviju. Nezaudējot savas prioritātes, mums jārēķinās arī ar krievu pašlepnumu, bet mēs baidījāmies nepazaudēt latviskumu,» viņš skaidrojis Dienai.
Jautāts, vai mums ir tāda valsts, kādu esam pelnījuši, bijušais Valsts prezidents atbildējis: «Bet valsts nav slikta! Ne tagad, ne prezidentūras laikā, ne Sibīrijā, ne komunisma laikā - man nekad nav bijusi doma, ka Latvijas valsts varētu būt slikta. Es nezinu, kur tāds viedoklis radies. Visu laiku mocīties ar to domu, ka mēs esam vājinieki, nabadziņi... Ticiet man, mēs jau vairāk nekā 20 gadu esam pasaules politiskajā apritē un runājam kā līdzīgs ar līdzīgu. Arī Baltijas valstu vidē es kā prezidents nekad neesmu juties kā kaut kas mazāks. Jā, tas gan, mēs esam dažādi.»