Iespējamo krāpniecības gadījumu dēļ sagaidāmais izmaksu slogs elektroenerģijas gala patērētājiem varētu nepamatoti pieaugt par vairākiem miljoniem eiro gadā
To intervijā DB norāda Saeimas deputāts Ivars Zariņš, saukdams šo skandālu par lielāko valsts izzagšanu Latvijas vēsturē, uzsverot, ka jau no sākta gala atļauju izsniegšana esot bijusi politiski piesegta afēra.
Fragments no intervijas:
Kāda ir OIK skandāla vēsture?
Tas sākās ar stāstu par Eiropas Savienības (ES) prasībām, kas paredzēja līdz 2020. gadam palielināt no atjaunojamajiem energoresursu (AER) avotiem iegūtās enerģijas īpatsvaru līdz 20% no kopējā saražotās enerģijas daudzuma ES dalībvalstīs. Latvija sev izvirzīja vēl ambiciozāku mērķi – sasniegt 40%. Par spīti tam, ka lielākais enerģijas patēriņš mūsu valstī vērojams siltuma sektorā, valsts izvēlējās šo mērķi sasniegt elektroenerģijas ražošanā. Jāpiebilst, ka AER izmantošanai elektroenerģijas ražošanā ir nepieciešamas ļoti lielas subsīdijas, atšķirībā no siltumenerģijas ražošanas, kur jau ir konkurētspējīgas tehnoloģijas, tāpēc gandrīz nekāds papildu atbalsts nebūtu vajadzīgs.
Kāpēc tika izvēlēts šo mērķi sasniegt elektroenerģijas ražošanā – kāds bija valsts skaidrojums?
Skaidrojuma nebija. Tas vienkārši bija izmanīgs gājiens, jo, «iemetot» subsīdijas lielajā «elektrības katlā», tās izlīdzinās uz visiem patērētājiem, tāpēc sākumā šis slogs praktiski nebija jūtams. Par to, ka šī jau no paša sākuma ir bijusi politiski piesegta afēra, liecina arī tas, kā tapa normatīvais regulējums – likumā netika iekļauti nekādi principi, pēc kuriem veidojas atbalsts ražotājiem, toties skaidri tika noteikts, kas un kā par to visu maksās. Tālāk jau visu noteica Ministru kabineta (MK) noteikumi, kurus ērti interpretējamus veidoja Ekonomikas ministrija (EM), paredzot nesamērīgi dāsnas atbalsta shēmas.
Jāuzsver, ka visu šo laiku EM nav īstenojusi gandrīz nekādu izsniegto atļauju kontroli, aprobežojoties vien ar formālu tai iesniegto dokumentu pārbaudi. Pēc žurnālistu atklātajiem iespējamajiem krāpniecības gadījumiem ar atļaujām EM vainoja Sadales tīklus (ST), atsaucoties uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas noteikumiem, kam nav nekāda sakara ar OIK, jo tie izdoti, lai regulētu ST darbību un sistēmas drošumu. Šajā gadījumā ST savus pienākumus bija pildījuši – tika pārbaudītas stacijas un secināts, ka jauda tiek ražota, tā nonāk tīklā un sistēmu neapdraud. ST pienākumos neietilpa pārbaudīt būvniecību, siltuma ražošanu vai ko citu – tās nav viņu funkcijas. Tieši EM bija tā, kas atzina, ka šo jaudu ieviešana ir notikusi atbilstoši atļaujai, tāpēc, ja tā patiešām ir bijusi krāpniecība, tad ar to nodarbojusies pati EM, pasakot, ka komersants, kas neko nav izpildījis, ir visu izpildījis. Ministrijas rīcība gan kļūst skaidrāka, zinot šo lēmumu finansiālo nozīmīgumu – saskaņā ar EM izstrādātajiem noteikumiem atbalsts šādām stacijām ir aptuveni 167 eiro par megavatstundu. Tas nozīmē, ka gadā stacija saņem aptuveni vienu miljonu eiro, 10 gados tie ir 10 miljoni eiro.
Visu interviju Turpinām rakt kapu tautsaimniecībai lasiet 11. decembra laikrakstā Dienas Bizness.