Pirms 10 gadiem tieši septembra vidū viena no globāli ietekmīgākajām pasaules investīciju bankām Lehman Brothers paziņoja par savu bankrotu, un šis notikums pilnā mērā iegrieza globālo finanšu krīzi. Apritot šādai apaļai jubilejai, pašlaik ir aktuāli dažnedažādi spriedumi par to, kas varētu izraisīt nākamo krīzi vai vismaz recesiju. Tiek tradicionāli spriests arī par finanšu aktīvu cenu līmeni, kur, piemēram, ASV akcijas pēc ne pārāk veiksmīgās gada pirmās puses nupat atkal «aizdzīvojušās » līdz jaunam vēsturiskajam maksimumam.
Vienkāršotais pieņēmums ir, ka iepriekšējo finanšu krīzi radīja vairāku apstākļu kopums, kur pamatā mājsaimniecības bija sapirkušās tādus mājokļus, kurus tās nevarēja atļauties, un bankas bija attiecīgi izsniegušas aizdevumus, kuri kļūdaini tika uzskatīti par nosacīti drošiem. Turklāt tad tie tika sapakoti kopā, lai pēc tam, balstoties uz to «neapgāžamo drošību», varētu pārdot veselu kaudzi ar tiem saistītu atvasinātu finanšu instrumentu. Atslābuši bija arī regulatori un valdības, kas, šķiet, uzskatīja, ka lielas ekonomikas depresijas piederas vien pagātnei. Ja skatījās pēc likmēm, tad aizdot Grieķijai likās aptuveni tikpat droši kā Vācijai.
##Rada traumu
Tik dziļa finanšu krīze nozīmēja traumu
ļoti daudziem investoriem, kuri īsā
laika sprīdī pazaudēja milzīgu daudzumu
naudas. Turklāt agrākie solījumi par
drošību un izaugsmi uz vispārējā haosa
fona bruka kā tāds kāršu namiņš, kas
daudziem, domājams, vēl ilgi atstāja
rūgtu piegaršu attiecībā uz jebkādiem
notikumiem finanšu tirgū. Jau ziņots –
ja investoram atmiņā iespiedusies kāda
dziļa krīze, kurai sekojusi strauja aktīvu
cenu samazināšanās, viņš lielāku
iespējamību šādam notikumam piešķir
arī nākotnē. Šāds efekts saistīts ar to,
ka negatīvās emocijas no zaudējumiem
lielākajai daļai cilvēku ir daudz izteiktākas
(un vairāk nosēžas atmiņā) nekā
pozitīvās emocijas no identiskiem guvumiem.
Pētījumi liecina, ka šādas negatīvās
sajūtas vidēji ir pat divas reizes
spēcīgākas, kam attiecīgi ir ietekme uz
lēmumu pieņemšanas procesiem.
Raksti par tēmu
Rezultātā var sanākt, ka investors nākotnē pēc kādas šādas traumas būs jau pārāk piesardzīgs, kas attiecīgi nozīmēs, ka, piemēram, akcijas tiek pirktas mazākā mērā nekā to vajadzētu. Tāpat palielinās risks, ka šādi pirkumi tiek izdarīti tikai tad, kad cenas atkal ir ļoti augstas (trauma beidzot ir «nosēdusies», bet atkal, iespējams, nelaikā). Būtībā var sanākt, ka investors ilgi pārdzīvo un vaino visus citus pie iepriekšējās grandiozās līdzekļu zaudēšanas. Uz šīs nožēlas fona vērojama tendence nemācīties no kļūdām un netiek pieņemts arī fakts, ka asāki kritumi tomēr akciju tirgum ir raksturīgi. Neracionālās bailes nozīmē, ka riskantāki ieguldījumi gluži kā par spīti tiek veikti tikai izaugsmes cikla beigās, kad iepriekšējā sabrukuma emocijas noslāpušas. Piemēram, ekonomists Miltons Frīdmans secināja, ka 30. gadu Lielā Depresija rezultējās ar konstantām pārspīlētām bailēm par tautsaimniecības nestabilitāti, kas nozīmēja, ka daudzi cilvēki vēl ļoti ilgi uzturēja lielus skaidrās naudas krājumus.
Turklāt to var attiecināt arī uz šīs jomas profesionāļiem. WSJ izceļ Carlyle Group pētījumu, kas liecina, ka pēdējo 10 gadu laikā lielākā daļa hedžfondu, bezmaz vai gluži nepārtraukti gaidot kādu nākamo cenu krituma momentu, atpalikuši no kopējā akciju tirgus snieguma. Tiek skaidrots, ka no 1997. līdz 2009. gadam šajā ziņā bija vērojama pilnīgi pretēja aina (hedžfondiem kopējo tirgu izdevies pārspēt). Proti, pēdējo gadu laikā šādi investori mīl ieņemt tādas pozīcijas finanšu tirgū, kas gūtu pievilcīgu atdevi, ja tirgū nosacījumi pasliktinātos un cenas kristu. Tiesa gan, šādas cenu samazināšanās bijušas visai īslaicīgas parādības.
Visu rakstu Traumatisko finanšu notikumu sekas var būt ilgstošas lasiet 11. septembra laikrakstā Dienas Bizness.
