Tā sauktā Trasta komercbankas lieta sāk pieņemt nepatīkamu virzienu.
6. septembra Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas sēdē zvērināts advokāts Oskars Rode lūdza izsniegt visus pierādījumus, lai ar tiem varētu iepazīties klients. Savukārt zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš dēļ šī paša iemesla, ka viņa klientam Timotejam Kellijam nav bijusi un arī nav iespēja iepazīties ar visiem krimināllietā izmantojamajiem materiāliem, kas uzskaitīti dokumentu sarakstos, lūdza lietu atgriezt prokuratūrā, lai atbildīgā institūcija to pienācīgi sagatavotu.
Jau iepriekš Dienas Bizness rakstījis, ka prokuratūras neizdarības dēļ advokātu un apsūdzēto rīcībā nonākuši sensitīvi dati, un tas viss ir vienkārši tādēļ, ka Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra lietu ir sagatavojusi tā, kā sagatavojusi. Nekā! Bez satura rādītājiem, bez norādēm, kas atrodams lietiskajos pierādījumos. Ak, jā! Lietiskie pierādījumi ir datoru un telefonu atmiņas, kas satur dokumentus. Proti, sarakstes ar mīļvārdiņiem ar personām, kurām ar krimināllietu nav nekāda sakara, privāti fotoattēli, tostarp intīmi, slimību vēstures un daudz kas cits, ko neklātos izpaust.
Visā šajā jezgā Vidzemes priekšpilsētas tiesnesis Imants Dzenis saglabāja dzelzs stāju. Noticis esot tas, kas noticis, un neko citu vairs iesākt nevaram. Dokumenti ir tiesā! Lūdzu, ļaudis, neizplatiet saņemtos materiālus un esiet godprātīgi! No vienas puses ir skaisti smagos noziegumos apsūdzētos aicināt būt godprātīgiem. Tas apliecina, ka tiesa vēl tic viņu nevainībai. Tomēr, vai ar ticību vien pietiek? Daudz prātīgāk būtu bijis klausīt advokātu Saulvedi Vārpiņu un atgriezt lietu prokuratūrā, lai tur ļaudis sašķiro visu, kā pieklājas. Galu galā drukātā formātā izdalītie materiāli, kas ir 165 sējumos uz tiesneša galda, digitāli aizņem tikai 5,27 GB. Ar tiem visi ir iepazinušies. Tas, kas ir lietiskajos pierādījumos – diskos – aizņem 507 GB. Tulkojot sējumos, būs kādi 16 tūkstoši sējumu, ar kuru šķirošanu galā tikt solās I. Dzenis. Tas jau neizdodas! 6. septembrī jau saņemtas atkārtotas sūdzības, ka kaut ko nevar izplatīt tālāk, ka atrastas jaunas privātas fotogrāfijas un tiesai ar to jātiek galā. Jātiek, jo citādi likums tiek pārkāpts tieši Latvijas Republikas tiesas zālē, bet tas pavisam neizskatās labi.
Advokāts Saulvedis Vārpiņš savā lūgumā tiesai norādīja uz Eiropas Savienības direktīvām, kas ir jāpilda. Šī norāde liek izdarīt secinājumus. Būs tiesvedības par to, ka Latvijā netiek ievēroti krimināltiesību pamatprincipi, ka apsūdzētie nesaņem vienlīdzīgas iespējas iepazīties ar lietas materiāliem, ka tieši tiesa izdod sensitīvus datus! Tā notiks, jo apstrādājamais materiāls ir tiesvedībā un ar to cilvēki darbojas.
Lai sašķirotu pieminētos 16 tūkstošus sējumu jeb 507 GB datu, visticamāk, tiesai nepietiks ar diviem darbiniekiem, kas šobrīd iesaistīti, un tas liek domāt par riskiem, kurus tiesnesis šobrīd uzņemas prokuratūras vietā. Visbeidzot ir jautājums, vai I. Dzenis šos riskus uzņemas no brīvas gribas un neatkarīgi. Lai kā arī nebūtu, pašreizējam lēmumam paturēt lietu tiesā, neatgriežot to sakārtošanai prokuratūrā, būs sekas, no kā finansiāli var ciest Latvijas valsts.
Noslēguma jautājums pāri visam skan mazliet politiski: «Vai šādi izskatās bezkompromisa tiesiskums?»
