Supervīzija ir veids, kā ieraudzīt sevi dažādās darba situācijās, saprast, kas notiek un kā rīkoties tālāk.Sākotnēji metodi izmantoja ārsti, pedagogi, sociālie darbinieki utt., bet pēc 60. gadiem, tai attīstoties, supervīziju sāka izmantot arī uzņēmējdarbībā, DB rīkotajā Biznesa panākumu akadēmijā par tēmu «Supervīzija kā instruments vadības procesu uzlabošanai», stāstīja Aivita Roze, praktizējoša organizāciju un darbinieku attīstības konsultante un supervīzore. Supervīzija balstās pieejā, kur skolotājs uzdod jautājumus un skolēni meklē atbildes, patstāvīgi gūstot jaunas atziņas.Supervīzija ir bāzēta uz sevis apzināšanos. «Kad cilvēks ir nonācis kādā sarežģītā situācijā darbā, jāsaprot, kas notiek un kāpēc esmu nonācis šādā situācijā. Supervīzors palīdz drošā vidē ieraudzīt sevi, jo bieži vien cilvēkam pašam steigā nav laika apstāties, apzināt un akceptēt savas emocijas, un saprast, kāpēc viņš reaģē tieši tā,» stāsta A. Roze.Supervīzors ir atbalsta persona un tam nav saistības ar kontroli, uzraudzību, skaidro speciāliste. Supervīzora uzdevums ir palīdzēt darbiniekam justies pieņemtam, novērtētam un saprastam, viņam nav jābaidās no speciālista nosodījuma.Supervīzijā ir svarīgi, lai cilvēks būtu motivēts šim procesam. Sesijas laikā pārrunātais ir konfidenciāla informācija. Ja uzņēmums apmaksā supervīziju un vadība prasa nodrošināt atgriezenisko saiti, tai tiek sniegta informācija par procesu, tā attīstību, bet nekas personisks, kas runāts sesijā.A. Roze uzsver, ka supervīzors nav eksperts. «Mēs katrs pats esam sevis eksperti, un visi resursi ir mūsos. Supervīzors palīdz ieraudzīt, apzināt un sākt pielietot šos resursus. Rezultātā aug profesionāļa kompetence, viņš rīkojas efektīvi un paaugstinās darba kvalitāte,» viņa skaidro. Supervīzijas rezultātā uzlabojas individuālais un komandas darbs, kā arī uzņēmuma mikroklimats. Vaicāta, vai supervīziju var saukt par biznesa psihoterapiju, A. Roze norāda, ka tas būtu par skaļu teikts. «Te mēs skatāmies uz emocijām, kas saistītas ar darbu, nevis personisko dzīvi. Ja situācija darbā ir saistīta ar personisko dzīvi, noteiktā līmenī šīs problēmas var atrisināt, bet, ja supervīzors redz, ka to risināšanā nepieciešama psihoterapija, viņš iesaka terapiju,» viņa teic.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
