Morāle ne obligāti ir vadošais motīvs atbildīgām investīcijām, saka vides, sociālās ilgtspējas un pārvaldības (ESG) pieejas eksperts Emerging Markets ESG direktors Džefrijs Mazullo. Viņš ir profesora adjunkts Gdaņskas un Vroclavas juridiskajās augstskolās un kopš 2006. gada vada Baltijas biržās kotēto uzņēmumu ikgadējās balvas – Baltic Market Awards ‒ vērtēšanas komiteju.
Šā gada balvu pasniegšanas ceremonija janvāra beigās iezīmēja gan aspektus, kuros par Latvijas korporatīvo pārvaldību varam būt pamatoti lepni, gan tos, kas stagnē un bojā mūsu tēlu. Ļoti laba ziņa ir Latvenergo augstais novērtējums, kļūstot par pirmo valsts akciju sabiedrību, kas izvirzīta un saņēmusi balvu par labākajām investoru attiecībām Baltijas parāda vērtspapīru tirgū. Savukārt privātajā sektorā priecē Latvijas kuģniecība (3. vieta nominācijā Lielākais progress trīs gadu laikā) un ABLV Bank (3. vieta nominācijā Labākās investoru attiecības Baltijas parāda vērtspapīru tirgū).
Skatoties uz Tallinas ūdenssaimniecības uzņēmuma Tallinna Vesi gozēšanos uz Nasdaq investoru attiecību balvas pjedestāla jau ceturto gadu pēc kārtas, ir skaidrs, ka publisko finanšu kompāniju pārvaldības efektivizēšanā Latvijā ir plašas iespējas. Liels ieguvums no kapitāla piesaistes biržā publisko finanšu uzņēmumam ir ne vien pati nauda, bet līdz ar lielāku darbības caurskatāmību uzlabotais kompānijas tēls. Tas ir sevišķi svarīgi uzņēmumiem, kuru darbībā ir iesaistīta nodokļu maksātāju nauda un kas nereti ir dabiskam monopolam tuvā statusā.
Fragments no intervijas:
Jūs biržas investoru attiecību balvas žūriju vadāt jau 11 gadus. Tas ir pieklājīgs laiks kādiem secinājumiem.
Mana interese par Baltijas kompāniju investoru attiecībām ir senāka. 2001. gadā, kad es jau strādāju šai reģionā, mēs kādai bezpeļņas organizācijai veicām pētījumu par Latvijas un citu ES kandidātvalstu kotēto uzņēmumu interneta mājaslapām – par investoru attiecībām tiešsaistē. Es biju šā pētījuma direktors, apmeklēju biržas, regulatorus, centrālās bankas un visas pienācīgās finanšu institūcijas, un jau tolaik Rīgas biržā man sacīja: «Zināt, mums nav konkurētspējīgu investoru attiecību, un kaut ko šai ziņā vajadzētu darīt. Mēs tomēr esam ES kandidātvalsts, bet neatkarīgi no tā, vai mūsu kompānijas nākotnē būs vairāk vai mazāk konkurētspējīgas savā biznesā, mums vienkārši nav kārtīgu investoru attiecību.» Atsaucoties uz šo aicinājumu, es ieteicu, ka tā vietā, lai vienkārši piesaistītu kādu augsta līmeņa starptautisku profesionāli kompāniju investoru attiecībām, pirmām kārtām ir jāsaprot situācija šeit uz vietas. Tā ir jāanalizē sistemātiski un ilgākā laika posmā. Tāpēc mēs veicam investoru attiecību pētījumu ik pēc sešiem mēnešiem nu jau 15 gadus. Tolaik, pirmajos pāris gados, mēs ar kolēģiem no visām reģiona biržām devāmies uz Londonu, uz Lielbritānijas Investoru attiecību asociācijas konferenci un balvu pasniegšanu, sadarbojāmies arī ar britu žurnālu Investors Relations Magazine, sarīkojām arī pirmos pētījumus un Centrālās un Austrumeiropas investoru attiecību balvu, bet – sākumā kopēju visam reģionam. Tad piedāvājums nāca jau atsevišķi no Rīgas Fondu biržas, un tolaik notika arī reģionālo biržu apvienošanās procesi līdz pat pasaulē lielākās biržu grupas NASDAQ OMX izveidei 2008. gadā. Iniciatīva nāca no biržām, lai veicinātu divas lietas: labu pārvaldības praksi un starptautisko standartu pārņemšanu. Tas attiecas uz finanšu ziņojumiem un nefinanšu ziņojumiem, lai gan man labāk patīk termins «ārpusfinanšu ziņojums». Man nepatīk tas priedēklis «ne», jo tas pazemina šā vārda nozīmīgumu. Ar ārpusfinanšu kritērijiem es pirmām kārtām saprotu korporatīvo pārvaldību un tad arī vides un sociālos indikatorus.
Paturpinot terminu tēmu, pēc visiem šiem gadiem mēs aizvien esam attīstības tirgi, kā tas noprotams arī no jūsu kompānijas nosaukuma. Kāds tam ir kritērijs? Kad tad mēs iznirsim tai līmenī, kur citi elpo (angļu val. emerging – arī «uzpeldēt»)?
Daži ekonomisti lieto terminu «attīstītās industriālās ekonomikas» un ar to parasti saprot OECD valstis. Mūsdienās gandrīz visas pasaules valstis ir industrializētas, varbūt izņemot Ganu vai Gambiju, tāpēc atšķirība drīzāk ir starp attīstītiem un attīstības tirgiem. To savulaik ir jautājuši arī igauņi – mēs tagad rīkojam visus šos seminārus un pētījumus, un tas mums ļoti palīdz, bet kas notiek tad, kad Igaunija vai šai gadījumā Latvija kļūst par OECD dalībvalsti? Tas ir labs jautājums. «Uz papīra» Latvija ir attīstītā valsts. Jums nav valūtas riska, jums nudien nav politisko risku, un visa veida uzvedība absolūti lielākajā faktoru daļā ir attīstīta. Var jau runāt par ģeopolitisko risku, bet tas ir specifiski, un tam pašam ir ļoti daudz faktoru. Lielākā daļa analītiķu teiktu, ka Latvija vairs nav attīstības valsts, jo visu būtisko riska faktoru vairs nav, un tas ir lieliski. Tiesa, viens no attīstības tirgu vispārējiem izaicinājumiem ir demogrāfijas un paaudžu maiņa, un tas pilnīgi noteikti piemīt arī jums.
Visu interviju Sociāli atbildīgas investīcijas nav pasaciņas lasiet 2. februāra laikrakstā Dienas Bizness.