Piemēram, Ainārs Šlesers norādījis, ka «vēlēšanas ir vienīgais mehānisms, lai politiķi saprastu, vai viņiem ir tautas atbalsts».
«10. Saeimas atlaišana nebūt nav rādītājs tam, ka visi šābrīža parlamentārieši nedrīkst startēt ārkārtas vēlēšanās. Sabiedrība vienmēr būs negatīvi noskaņota pret politiķiem. Tas ir līdzīgi kā zemnieku dumpja laikā, kad tika dedzinātas visu baronu muižas, nešķirojot – labs vai slikts. Es neredzu morālos apsvērumus, kādēļ nekandidēt. Citādi būtu, ka šāda norma tiktu iestrādāta likumdošanā, skaidri pasakot, ka atlaistās Saeimas deputāti nav tiesīgi startēt nākamajās vēlēšanās,» skaidrojis Šlesers.
Savukārt Edgars Zalāns stāstījis: «Būtu tikai loģiski, ja 11. Saeimas vēlēšanās nekandidētu neviens no atlaistajiem deputātiem, par kuru darbu tauta ir izteikusi nepārprotamu viedokli. Kā gan citādi pienāks tās izmaiņas, kuras sabiedrība vēlas, ja vēlēšanās balsotājiem piedāvā tos pašus politiķus, kas strādājuši 10. Saeimā? Iespējams, mainīsies tikai politiķu kombinācijas partijās. Es pats vairs nevēlos piedalīties vēlēšanās, jo apzinos, ka atkal tiks izkliegti saukļi pret oligarhiju. Negribu piedalīties šajā balagānā.»
«Neuzskatu, ka referendumā tika izteikta neuzticība visam parlamentam. Tā ir bijusi sabiedrības neapmierinātība ar varas partijām un vislielākajā mērā ar Vienotību, kurai 10. Saeimā bija milzīgs vēlētāju atbalsts. Opozīcijas deputātiem, kuriem nebija iespēju būtiski ietekmēt procesus 10. Saeimā, ir visas tiesības kandidēt atkal, kamēr pozīcijas politiķiem par šo jautājumu ir nopietni jāpadomā,» stāstījis Valērijs Agešins.
