Graudkopības izaicinājums – stimulēt kvalitatīva sēklas materiāla izmantošanu; pupas kā proteīna avots piena lopkopībā ļautu ražot nišas produktu – no ĢMO brīvu pienu

Tā secina laikraksta Dienas Bizness un DNB bankas rīkotās apaļā galda diskusijas dalībnieki. «Runājot par graudu kopražu, ir izskanējis tāds skaitlis kā seši miljoni tonnu kopievākums nākotnē, un tas nebūt nav nereāls,» saka biedrības Zemnieku saeima vadītājs Juris Lazdiņš. Dubultot kopievākumu ļautu ražības pieaugums vai arī to zālāju platību izmantošana graudkopībā, kurās neganās lopi – kopumā 300 tūkst. ha. Šīs platības varētu tikt apsētas ar graudiem, turklāt tā būtu iespēja attīstīties vidēja lieluma saimniecībām. Vēl jāpieskaita 300 tūkst. ha lauksaimnieciskajā ražošanā atgriežamās platības. «Ja pašlaik mums ir 650 tūkst. ha platības, pieliekot vēl gandrīz tikpat, iegūsim jau sešus miljonus tonnu kopražu. Tāpēc šādas prognozes nebūt nav absurdas,» pārliecināts J. Lazdiņš. Jāņem gan vērā, ka, graudkopībai arvien attīstoties, vēl vairāk samilzīs arī uzglabāšanas, pirmapstrādes un loģistikas problēmas, par ko DB jau rakstīja 31.03.2016.

Dažādos Latvijā reģionos šosezon bijuši krasi atšķirīgi laika apstākļi, līdz ar to atšķiras arī izaudzētās kartupeļu ražas lielums

Kopumā kartupeļi auguši labi, bet nesenais lietus periods laukus apslīcinājis, un tas apgrūtina novākšanu. Šogad raža ir laba, tomēr audzētāji uz lielu peļņu nevar cerēt, jo cenas šogad ir zemas.

Raža paliek Latvijā

Latvijā kartupeļus patlaban audzē ap 20 tūkst. ha platībā, aprēķināts Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju savienībā. Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, pērn tie bijuši 12 tūkst. ha; savukārt pēc Statistikas pārvaldes datiem – divas reizes vairāk, jo atšķiras tās aprēķināšanas metodika, kuru gan apšauba audzētāji, saucot tos par stipri uzpūstiem. Kartupeļi ir trešā lielākā kultūra pēc graudaugiem un rapšiem. Kartupeļu audzēšana nosaka, ka vajadzīgs ievērot augu seku, līdz ar to saimniecībās tiek audzēti arī graudi, rapši, u.c. Pašlaik kartupeļi gaida savu ražas novākšanas kārtu, taču šogad, kad augsne pārlieku mitra, tie sāk bojāties. Līdz ar to jau ir lieli zudumi un tie ir prognozējami glabāšanās laikā.

Lielā karstuma dēļ jūlijā ziemāju raža tiek prognozēta par 15% zemāka nekā pērn, visticamāk, mazākas būs arī pākšaugu ražas, arī vasaras sējumos vērojama pāragra nogatavošanās.

Tā Dienas Biznesam apstiprināja Latvijas Lauku konsultāciju centra (LLKC) Augkopības nodaļas vadītājs Oskars Balodis. Ziemāji ir lielākā novācamo graudaugu sadaļa, kas nozīmē, ka eksportēto graudu apjoms tonnās varētu sarukt.

“Kopumā šā gada sezona iesākās cerīgi, un mūsu prognozes par ražu pat pārsniedza pērnā gada labos rezultātus. Šobrīd ziemājiem esam ražas prognozi samazinājuši par 15%. Karstums jūlijā nereti sasniedza 30 grādus pēc Celsija, kas ir par daudz labībai. Pie 25 grādiem graudi vienmērīgi nogatavojas un piebriest, bet pie 30 grādiem labība izkalta. Graudi bija aizmetušies, tomēr daudzi nesasniedza vajadzīgo izmēru. Vienkārši sakot, graudi ir, bet tie nav resni, tie ir tievāki un mazāki pēc izmēra. Zinātniski sakot, ir samazināta tilpummmasa,” sacīja O. Balodis.

Konkurences padome (KP) norāda, ka visiem dārzeņu un puķu sēklu, kā arī griezto ziedu, tirgotājiem ir jāievēro Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums (NTPAL) attiecībās ar saviem piegādātājiem.

Ņemot vērā, ka Eiropas Savienības (ES) regulējošos aktos dārzeņu un puķu sēklas uzskaitītas kategorijā pie "Eļļas augu sēklas un augļi; dažādi graudi, sēklas un augļi; augi rūpniecības un medicīnas vajadzībām; salmi un rupjā lopbarība", kā arī grieztie ziedi, puķu sīpoli un gumi ir uzskaitīti kategorijā pie "Veģetējoši koki un citi augi; sīpoli, saknes un līdzīgas augu daļas; griezti ziedi un dekoratīvi zaļumi", tad NTPAL piemērošanas kontekstā šie produkti vērtējami kā lauksaimniecības produkti. Līdz ar to audzētājs jeb ražotājs ir "lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājs" un tas tiek aizsargāts no negodīgas tirdzniecības prakses veidiem no tā audzēto produktu tirgotājiem. Turpretī dārzeņu un puķu sēklu vai ziedu tirgotājs, kas tos pērk tālākai pārdošanai saviem klientiem, tostarp patērētājiem, ir "pircējs" un tam ir saistoši NTPAL paredzētie aizliegumi, kas ierobežo pircēja negodīgu tirdzniecības praksi.

Latvijai ir svarīgi un stratēģiski nozīmīgi saglabāt ostas un transporta koridorus, jo tranzīts un transporta pakalpojumi bijuši nozīmīga Latvijas ekonomikas daļa vismaz pēdējo simts gadu, lai kādi arī šajā laikā ir bijuši ģeopolitiski sarežģījumi un problēmas.

Ja šai tēzei piekrītam, tad ir citādām acīm jāskatās uz pašreizējo diskusiju par iespējamo tirdzniecības un tranzīta attiecību pārtraukšanu ar Krieviju un Baltkrieviju.

Paskatīsimies uz problēmu no Liepājas ostas viedokļa. Vēsturiski ir izveidojies tā, ka Liepājā nekad nav pārkrauta nafta vai ogles, šī osta savu nišu ieguva gadu tūkstoša mijā, kad tika saskatīta iespēja pārkraut graudus un to pārstrādes produktus. Kopš divtūkstošo gadu sākuma Liepājas ostā izveidojušies trīs graudu pārkraušanas termināļi un graudu un to produktu pārkraušana veido apmēram pusi no visa Liepājas ostā pārkrautā kravu apjoma.

Lielākais no šiem trijiem Liepājas graudu pārkraušanas termināļiem ir “Liepāja Bulk Terminal”, tas veidots 26 gadus, ieguldot attīstībā vairāk kā 70 miljonus eiro. Šis terminālis pārkrauj apmēram 40% no visām graudu un to produktu kravām Liepājā.

Ilgstošais sausums atstājis negatīvu ietekmi uz graudaugu ražu – dažviet Latvijā tā šogad varētu būt līdz pat 50% mazāka nekā pērn. Zemnieki arī raizējas, cik graudi būs kvalitatīvi, lai tos izmantotu pārtikā, piemēram, maizes cepšanā. Līdzīga situācija izveidojusies arī daudzviet Eiropā.

Turklāt no Ukrainas, ko var pamatoti uzskatīt par Eiropas maizes klēti, šobrīd graudus ir grūti eksportēt. Šie visi faktori, visticamāk, negatīvi atsauksies uz pārtikas cenām, lēš kolektīvās finansēšanas platformas LANDE agronoms Guntis Laicāns.

“Provizoriskie dati un sarunas ar zemniekiem ļauj apgalvot, ka šogad ziemas miežu raža saimniecībās svārstīsies 3,5 – 6 t/ha robežās. Tikmēr ziemas rapša ražas apjomam prognozē vidēji 2 – 3 t/ha, tomēr eļļas saturs sēklās pavasara salnu dēļ varētu būt mazāks. Sausums īpaši ietekmēja ziemas rudzu un kviešu ražu, kura varētu samazināties par 30 – 50%. Turklāt paliek svarīgs jautājums par graudu kvalitāti: vai tie būs pārtikas vai lopbarības graudi. Nevar izslēgt, ka ilgstošā sausuma dēļ graudiem varētu nebūt vēlamais krišanas skaitlis un tilpuma masa, kas ir noteicošie kvalitātes faktori, lai graudus varētu izmantot, piemēram, maizes cepšanā,” skaidro G. Laicāns.

Augstās graudu cenas, kas mudinājušas izpārdot teju visas graudu rezerves, un nepieciešamība pārsēt bojā gājušos ziemājus, radījuši sējas graudu deficītu Latvijā, vēsta lairaksts Neatkarīgā.

Ikšķiles zemnieku saimniecība Lauciņi nedēļas sākumā steigusi pabeigt graudu sēju. Pēc saimnieka Aināra Siliņa teiktā, šogad salīdzinājumā ar citiem gadiem sēja nav ne aizkavējusies, ne īpaši aizsteigusies laikam priekšā. Lauciņu saimnieks gan raizējas, ka iesētajiem augiem varētu pietrūkt mitruma, jo siltās Lieldienas, par kurām priecājās lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, pamatīgi izsusināja laukus.

Kamēr saimnieks izrādījis apkārtējos laukus, viņa mobilais tālrunis tikpat kā nepārstājis pievērst saimnieka uzmanību. Teju katrs zvanītājs interesējies par iespēju iegādāties sēklu. Diemžēl daudziem nācies atteikt, un A. Siliņš zvanītājiem skaidrojis, kur vēl varētu iegādāties graudus sējai.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) pirmās instances tiesā zaudējis graudu pārstrādātājam «Dobeles dzirnavnieks» administratīvajā lietā par uzņēmumam pēc audita piemēroto nodokļu uzrēķinu. Tiesa atzinusi, ka VID šajā auditā manipulējis ar datiem jeb tendenciozi atlasījis informāciju, kas ļauj apšaubīt dažus «Dobeles dzirnavnieka» darījumus, bet noslēpis ziņas, kas šos pieņēmumus apgāž, vēsta TV3 raidījums «Nekā personīga».

Savukārt VID uzskata, ka tiesa nav sapratusi pārkāpumu būtību un spriedumu ir pārsūdzējis. Administratīvā apgabaltiesa 2018. gada 22. janvārī strīdu izskatīs apelācijas instancē.

VID 2016. gada 10. martā veica nodokļu uzrēķinu «Dobeles dzirnavniekam» 1,92 miljoni eiro apmērā. VID vairākus uzņēmuma darījumus ar graudu piegādātājiem uzskatīja par fiktīviem.

«Dobeles dzirnavnieks» uzrēķinu pārsūdzēja VID ģenerāldirektorei Inārai Pētersonei, kas daļu uzrēķina atcēla. Tomēr, kā raidījumam skaidrojis «Dobeles dzirnavnieka» valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils, nebija saprotams, kāpēc VID ģenerāldirektore atcēla uzrēķinu tikai par darījumiem ar vienu sadarbības partneri, jo pēc būtības tas ne ar ko neatšķīrās no citiem, par kuriem uzrēķins palika spēkā.

AS Latvijas maiznieks portfelī visstraujāk aug saldēto produktu pārdošanas apjoms, ko lielveikalos cep uz vietas; šajā kategorijā karaļi ir čabata (ciabatta), rudzu maize un buljona pīrādziņš.

Kamēr vēl nav pabeigts audits, Latvijas maiznieks nesniedz informāciju par pagājušā gada finanšu rādītājiem, tomēr AS Latvijas maiznieks valdes loceklis Māris Daude pauž, ka pērn ir bijis apgrozījuma pieaugums. «Gads ir bijis salīdzinoši veiksmīgs. Arī 2019. gadā redzam, ka pieauguma tendence turpināsies,» viņš saka.

Atgūst labo slavu

M. Daude teic, ka iepriekšējos gados bijis vērojams, ka maizi patērē mazāk, it sevišķi klasisko. «Laiki, kad tika uzskatīts, ka maize ir slikta, ir beigušies. Pēdējā pusotra gada laikā tā ir atguvusi savu labo slavu. Pētījumi liecina, ka cilvēki izmanto maizi uzkodām un līdzņemšanai un arī Latvijā pusdienu ēdienkartē ienāk sviestmaizes, ko ņemt līdzi uz darbu, skolu vai izbraukumos, līdzīgi kā daudzās citās Eiropas valstīs. Tāpēc arī ražotāji ražo porcijmaizītes. Tradicionālās baltmaizes segmentā, kas visiem ražotājiem veido lielāko apjomu, ir stagnācija, bet pieprasījums pēc maizītēm, kur ir sēklas, diedzēti graudi, dārzeņi vai piena produkti, mazāk cukura, aug. Agrākos laikos klasiska sviestmaize bija baltmaize ar desu, bet šī ēra iet uz beigām,» viņš spriež. Ražošanas apjomi ir stabili un, lai gan lētākās baltmaizes segments stagnē, to kompensē produkti ar pievienoto vērtību, tāpēc apjoma ziņā lielu izmaiņu nav.

No draugiem sen biju dzirdējusi, ka pastaigas pa kalniem ir lieliska atpūta.

Par to pati pārliecinājos, ceļojot pa vairākiem ASV štatiem un dodoties vairāku stundu pārgājienos pa kanjoniem. Darba kolēģe, kura pērn pabija Karpatu kalnos Ukrainā, par savu ceļojumu bija sajūsmā un stāstīja brīnumainas lietas – neparasti piedzīvojumi, burvīga daba, sirsnīgi, atsaucīgi cilvēki. Ieinteresējos par šo maršrutu, un, kad draudzene Ilze Āķe piedāvāja šīs vasaras otrajā pusē aizbraukt uz Karpatiem, nekavējoties piekritu. Lai arī nekādi ārvalstu braucieni un īpašs budžets nebija ieplānots, draudzene mierināja, ka Ukrainā viss ir tik lēti, ka šos izdevumus pat nejutīšu. Faktiski tā arī bija, jo ceļojuma izdevumi daudz nepārsniedza budžetu, kas būtu bijis nepieciešams, attiecīgo laiku pavadot tepat, Latvijā. Izbaudot ceļu ar auto līdz Ziemeļukrainai pa gleznainajām Polijas šosejām, kopumā mūsu piedzīvojumu brauciens ilga desmit dienas.

Viesošanās Adzelviešos parasti sākas ar ceļojumu gadsimtiem senu kaņepju apstrādes darbarīku pasaulē, kas sarindoti pie vecās klēts sāniem – tur ir gan autentiska koka paisīkla, gan mīstīkla un kultsīkla.

Adzelvieši ir viena no pirmajām saimniecībām Latvijā, kas pievērsās kaņepju audzēšanai un pārstrādei. Šogad ar nosaukumu Adzelvieši Eiropas augu šķirņu katalogā ir iekļauta Latvijai tradicionālā sējas kaņepe, kas nozīmē, ka tās audzētāji varēs saņemt platībmaksājumus, ir gandarīta z/s Adzelvieši īpašniece Dzidra Grīnberga. Jau vairāk nekā desmit gadus ģimenes uzņēmums, kurā saimnieko Dzidra un Jānis Grīnbergi, kā arī viņu dēls Matīss ar savu sievu, nodarbojas arī ar lauku tūrismu.

Latviskais mantojums

Saimniecība, kas atrodas netālu no Burtnieku ezera, Bēršu drumlina pakājē, darbojas kopš 1991. gada, taču Adzelviešu mājām ir sena vēsture – rakstos Adzelvieši pieminēti jau 1542. gadā, bet 1878. gadā Jāņa vecvectēvs Dāve Grīnbergs izpirka dzimtas ēku un zemi no Vidzemes Domēnu pārvaldes, stāsta Dz. Grīnberga. Kā jau daudzviet, padomju gados tur mituši dažādi ienācēji. Lauku sētu no izpostīšanas paglābis J. Grīnberga tēvs, kurš kolhozu laikā strādājis par dārznieku padomju saimniecībā Burtnieki un tās vadība viņam ļāvusi dzīvot Adzelviešu mājas vienā spārnā. J. Grīnbergs senču mājas atguvis 1991. gadā. «Viņam, kā jau īstam vidzemniekam, kaņepes ir sirdslieta, tās ļoti garšo, tāpēc dzima ideja audzēt šo kultūru. Tā kā esmu kurzemniece, par kaņepēm daudz neko nezināju. Protams, noderīgas bija zināšanas agronomijā,» saka Dz. Grīnberga. Abi ir vīru ir diplomēti agronomi ar nu jau vairāk nekā 40 gadu darba stāžu. 90. gadu sākumā Grīnbergi kaņepes sāka audzēt pushektāra platībā, tagad tās aizņem aptuveni 12 hektārus no kopējās 200 hektāru lielās apsaimniekojamās lauksaimniecības zemes.