Ja Eiropas Parlaments, Padome un Komisija līdz gada beigām vienosies par t. s. Mobilitātes pakotni, kas paredz būtiskas izmaiņas starptautisko kravu pārvadājumu regulējumā, tad mūsu komersantiem būs vēl vismaz daži mēneši, lai pielāgotos jaunajām prasībām.
Latvijas puses iesaistītie un ieinteresētie – Satiksmes ministrija, politiķi un uzņēmēji – pieļauj, ka šāda vienošanās varētu tikt panākta, ja tiktu izņemts transportlīdzekļa regulāras atgriešanās reģistrācijas valstī pienākums.
Šī gan nav vienīgā prasība, kas ir pretrunā ar Eiropas politiku, šajā gadījumā ‒ klimata un ceļu satiksmes drošības jomā, jo tukšu fūru piespiedu vizināšanās pa automaģistrālēm nepadarīs gaisu tīrāku un autosatiksmi drošāku. Kabotāžas tirgus apgrūtināšana un šķēršļu likšana perifērām valstīm piekļuvei vienotajam tirgum ir pretrunā ar ES vienotā tirgus stiprināšanas politiku. Savukārt dažādas citas prasības rada risku, ka tirgū nevarēs darboties mazie un vidējie uzņēmumi, nonākot pretrunā ar šādu uzņēmumu atbalsta politiku.
Ja nekādas izmaiņas veiktas netiks, kādi pārvadātāji bankrotēs, kādi reģistrēties ārpus Latvijas, samazinot valsts budžeta ieņēmumus.
Piemēram, Lietuvas pārvadātāji aplēsuši, ka Mobilitātes pakotne kombinācijā ar kaimiņvalsts iecerētajām izmaiņām nodokļu jomā, vājinot nozares konkurētspēju, samazinās transporta pakalpojumu eksportu par apmēram 45%. Arī mūsu komersanti nav sajūsmā par politiķu veikumu – ne vietējā, ne ES līmenī. Ir tiešām grūti saprast, kādu kaitējumu latvietībai varētu nodarīt trešo valstu šoferi, kas veic pārvadājumus starp Eiropas valstīm, vēl jo vairāk tādēļ, ka ne latviešu, ne citu ES valstu jaunieši neraujas būt par tālbraucējiem. Savukārt saistībā ar veco, bagāto ES dalībvalstu protekcionismu, aizstāvot savu darba devēju un ņēmēju intereses, laikam būtu muļķīgi iedomāties, ka mūsu valdība pēkšņi spētu nostāties pozā, pieprasot, lai Latvijas komersantus neapceļ un neizslēdz no spēles.
Akmentiņš gan jāmet arī pašas nozares dārziņā. Līdz ar finanšu krīzi un vēlāk arī sankcijām pret Krieviju komersanti pārorientējās uz darbu Eiropas iekšienē. Tā kā šiem uzņēmumiem vairs nebija nepieciešamības iegādāties TIR karnetes, zuda vajadzība būt asociācijas Latvijas Auto biedriem. Organizāciju paplosīja arī iekšējie konflikti, un nu tā ir vēl mazāk dzirdama nekā iepriekš. Taču spēcīgāku un pamanāmāku lobēšanu mūsu valsts starptautiskajiem pārvadātājiem neviens uz paplātes nenoliks, un nāksies vien pašiem organizēties. Tāpat paļauties uz to, ka arī pēc citu valstu komersantiem netīkamās Mobilitātes paketes pieņemšanas neizbēgami sekos tiesvedības, diezin vai būtu labākā biznesa stratēģija. Drīzāk gan jārēķinās ar sliktāko variantu un laikus jāizstrādā darbības stratēģija. Jau minēto krīžu veiksmīga pārdzīvošana liecina, ka mūsu komersantiem netrūkst ne izdomas, ne neatlaidības, lai izdzīvotu konkurences cīņā ar kompānijām, kurām spēcīgāki lobiji.
