Ar pārliecinošu balsu vairākumu deputātiem 90 balsojot «par» un tikai vienam atturoties, Saeima ārlietu ministra amatā apstiprināja Latvijas bijušo vēstnieku ASV un NATO Aivi Roni.
«Par šādu balsojumu uz mani būtu greizsirdsīgs jebkurš no pasaulē palikušajiem diktatoriem,» teica A. Ronis.
Iepriekš A. Ronis bija norādījis, ka Latvijas starptautiskajiem partneriem ir jādod pārliecība, ka līdzšinējā valsts ārpolitika tiks turpināta un, ka tai ir liels Saeimas atbalsts. Saeimā vērot jaunā Latvijas ārlietu ministra apstiprināšanu amatā bija ieradies arī Zviedrijas vēstnieks Matss Stafansons, novēroja DB.
Līdz pat balsojumam A. Ronim blakus sēdēja līdzšinējais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP). M. Riekstiņš nekandidēja 9. Saeimas vēlēšanās, tādēļ viņam nav iespējas atjaunot Saeimas deputāta mandātu. Iepriekš viņš izteicies, ka turpmākajos mēnešos iesaistīsies Tautas partijas priekšvēlēšanu kampaņas programmātisko nostādņu stiprināšanā.
Trešdien, frakcijā uzklausot A. Roni, Pilsoniskās savienības deputātei Vairai Paeglei bija radies iespaids, ka nākamais ārlietu ministrs ļoti respektē Valsts prezidenta lomu ārpolitikas veidošanā. «Likās, ka Ronis vairāk deķīti velk uz Rīgas pils pusi,» DB teica deputāte. Tādēļ V. Paegle, kura arī vada Saeimas Eiropas lietu komisiju, solījās sekot līdzi un prasīt, lai A. Ronis, ja tiks apstiprināts ārlietu ministra amatā, nodrošinātu vienotas ārpolitikas realizēšanu. Viņasprāt, prezidenta loma ārpolitikā nedrīkst pārkāpt Satversmē nosprausto rāmi, tas ir, reprezentēt valsti starptautiski, kas ir viena no nedaudzajām valsts galvam Latvijā konstotucionāli uzliktajām pilnvarām.
Latvijā izveidojusies situācija, ka Valsts prezidenti ir bijuši ļoti aktīvi ārpolitikā un valsts ārpolitisko interešu lobēšanā, DB atzina A. Ronis. Viņaprāt, šāda situācija izveidojusies objektīvu iemeslu dēļ, kopš Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā un NATO, kur tieši valstu līderiem – prezidentiem un premjeriem – ir liels ārpolitiskais svars. «Nekādā ziņā nevēlos mazināt Saeimas svarīgo lomu ārpolitikas veidošanā, bet tradīcijas, kopš Latvijas integrācijas ES un NATO, nosaka šo praksi, kad Valsts prezidents ir ārpolitiski aktīvs,» skaidroja A. Ronis.
Jāatgādina, ka pirmo reizi aizpagājušajā nedēļā A. Roņa vārdu konsultācijās ar premjera biroju minējusi tieši Rīgas pils. Jau pēc tam tika nosaukts cits iespējamais ārlietu ministra kandidāts – Ārlietu ministrijas politiskais direktors Andris Razāns, kurš drīz savu kandidatūru atsauca. Šī notikumu attīstība gan neliecina par Rīgas pils nepatiku pret A. Razāna kandidatūru un A. Roņa mērķtiecīgu lobēšanu, bet nekoordinētu rīcību no premjera Valda Dombrovska un viņa partijas Jaunais laiks puses, uzsver informēti DB avoti. A. Roņa kandidatūra jau bijusi saskaņota ar Rīgas pili, kad JL izvirzīja A. Razānu. Valsts reprezentēšana starptautiski ir funkcija, ko Valsts prezidentam uzdod Satversme, ar to arī skaidrojama pils aktīvā pozīcija ārlietu ministra kandidātu un vēstnieku izraudzīšanā. Tāda tā bijusi arī Vairas Vīķes-Freibergas laikā.