#Diemžēl saskatu arī reputācijas riskus I. Rimšēviča uzticamības personai P. Putniņam.
Lasot ārvalstu mediju reakciju uz ziņām par Latvijas Bankas (LB) vadītāja Ilmāra Rimšēviča aizturēšanu, akcentēts gandrīz vienmēr tiek fakts, ka I. Rimšēvičs ir Latvijas pārstāvis Eiropas ietekmīgākajā finanšu institūcijā – Eiropas Centrālajā Bankā (ECB). ECB Padome, kurā I. Rimšēvičs ir viens no 25 pārstāvjiem, ir atbildīga par eiro valūtas pārvaldību, monetāro politiku, Paplašinātās aktīvu pirkšanas programmas īstenošanu (t.s., «naudas drukāšanas programma») un lielāko Eirozonas banku uzraudzību. ECB Padomes lēmumi ir miljardu eiro vērti, tāpēc nav jābrīnās par ārvalstu žurnālistu un amatpersonu satraukumu.
Ir skaidrs, ka turpmāka I. Rimšēviča dalība ECB Padomē (nākamā sanāksme 21. februārī) mestu ēnu uz Latvijas uzticamību Eirosistēmas lēmumos, tāpēc ir ļoti svarīgi veikt profesionālu aizstājēja izvēli. Gan ECB Frankfurtē, gan Eiropas institūcijas Briselē, kā arī finanšu aprindas uzmanīgi vērtēs nākamā LB vadītāja kandidātus. Nemākulīga izvēle var Latvijai maksāt turpmāku reputācijas kritienu un zaudētas iespējas ieņemt atbildīgus amatus Eiropas institūcijās. 2019. gadā tiks mainīts gan Eiropas Komisijas, gan Eiropas Parlamenta sastāvs, arī ECB kļūs vakanti vairāki augsta līmeņa amati. Interesanti, ka vasarā bija plānota ECB Padomes izbraukuma sēde Rīgā, kuras dēļ tika iegādāti vairāki lepni auto, – nav zināms, kas notiks ar šo Latvijas finanšu nozarei vēsturisko notikumu.
Uzdrošinos apgalvot, ka LB vadītājs ir visus šos gadus bijis de facto galvenais banku uzraugs Latvijā un viņam pienākas liela daļa vainas par lielākajām neveiksmēm banku sektorā.
Tāpēc, neapšaubāmi, LB prezidenta kandidātam ir jābūt ar nevainojamu reputāciju, plašu starptautisku pieredzi, vēlams apolitiskam, ar augstiem akadēmiskiem un profesionāliem sasniegumiem, kā arī izpratni par jaunākajām tendencēm banku sektorā. Kā labu piemēru var minēt Amerikā dzimušo Igaunijas Bankas prezidentu Ardo Hansonu, kurš mācījies Hārvarda universitātē, daudzus gadus strādājis Pasaules Bankā un publicējies prestižos ekonomikas izdevumos, tādējādi godam pārstāvot Igauniju starptautiskajās finanšu aprindās.
Latvijai nav daudz šāda kalibra cilvēku. Kā piemērus var minēt Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju J. Plato ar vairāk nekā 15 gadu konsultanta pieredzi SVF un Pasaules Bankā, J.P. Morgan aktīvu pārvaldes direktoru R. Gravu, Luminor Grupas padomes priekšsēdētaju N. Melngaili, kā arī LB sistēmā strādājušos K. Bauzi (tagad Pasaules Bankā), M. Kāli vai H. Ancānu. Vēl kā iespējamus kandidātus var minēt Finanšu ministri D. Reiznieci-Ozolu un EK viceprezidentu V. Dombrovski, tomēr viņi nāk no politiskām aprindām, bet centrālo banku vadītājiem jābūt neatkarīgiem. Arī pašreizējā LB prezidenta vietniece Z. Razmusa, manuprāt, nebūtu laba izvēle vēsturiski ciešo saišu dēļ ar I. Rimšēviču. Līdz ar jaunu LB vadītāju Saeimai un valdībai nopietni jāizvērtē LB darbības efektivitāte. Pirmkārt, pārsteidz LB pārvaldes struktūras izmaksas. 2016. gadā LB atalgojumam sešiem valdes un sešiem padomes locekļiem tērēja ap 1,6 miljoniem eiro, kas ir par aptuveni 50% vairāk nekā attiecīgi Igaunijas Bankas izdevumi (ap miljonu eiro) un vairākkārt pārsniedz Lietuvas Centrālās bankas pārvaldes izmaksas (apmēram 380 tūkstoši eiro tikai valdes atalgojumam, jo padomes nav vispār). Austrijas, Slovākijas un Slovēnijas Centrālo banku pārvaldes izmaksas bija līdzīgas LB, lai gan šo valstu ekonomikas ir ievērojami lielākas.
Šādas relatīvi dārgas izmaksas nav pamatojamas ar to, ka LB būtu kādi īpaši papildu pienākumi, jo, piemēram, banku sektoru uzrauga un regulē FKTK. Viens no iespējamiem virzieniem varētu būt atteikšanās no LB padomes, kā tas ir Lietuvā, kur pienākumus veic profesionāla centrālās bankas valde. Pašlaik LB padome, kuras locekļi ir ilggadējas I. Rimšēviča uzticamības personas, manuprāt, tikai formāli apzīmogo valdes piedāvātos lēmumus.
Otrkārt, Saeimas līmenī būtu nepieciešams pieņemt likuma Par Latvijas Banku grozījumus, kas ierobežotu LB vadības termiņu skaitu līdz diviem, kā tas ir vismaz desmit ES dalībvalstīs. Pašreiz I. Rimšēvičs savā amatā atrodas visilgāk, ja salīdzina Ziemeļeiropas valstis. Latvija ir arī vienīgā Ziemeļeiropas valsts, kur valdes locekļiem nav termiņu skaita ierobežojuma. Paradoksāli, ka atsevišķi padomes locekļi savos amatos atrodas jau vairāk nekā 20 gadus (Vita Pilsuma no 1993. gada, Arvils Sautiņš no 1998. gada); šāda situācija, manuprāt, veicina stagnāciju un vājina saikni ar pasaules finanšu un ekonomikas tendencēm.
Svarīgi uzsvērt, ka jebkuras LB likuma izmaiņas ir jāsaskaņo ar ECB, tāpēc jebkādi centieni no Saeimas puses pārāk ierobežot LB vadības algu līmeni var tikt noraidīti no ECB puses, izmantojot centrālās bankas neatkarības argumentu. Taisnības labad arī jāsaka, ka vadošo LB darbinieku algas ir samērojamas ar starptautisko finanšu institūciju (SVF, PB, OECD) atalgojumiem līdzīgas atbildības pozīcijās. Visticamāk, ECB ne pārāk iebilstu pret argumentētām LB pārvaldes struktūras izmaiņām un amata termiņu ierobežojumiem.
Noslēgumā mazliet par FKTK. Finanšu aprindās ir labi zināma jau gadiem ilgā I. Rimšēviča ietekme uz FKTK vadītājiem, sākot jau no I. Krūmanes un K. Zakuļa laikiem. Tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka LB vadītājs ir visus šos gadus bijis de facto galvenais banku uzraugs Latvijā un viņam pienākas liela daļa vainas par lielākajām neveiksmēm banku sektorā, galvenokārt neprofesionālo un dārgo Parex bankas pārņemšanu. Diemžēl saskatu arī reputācijas riskus I. Rimšēviča uzticamības personai P. Putniņam.
