Par jauno Nacionālās attīstības plānu (NAP) runas dažādos augsta līmeņa saietos ir sākušās. Premjers Māris Kučinskis nesen notikušajā domnīcas Certus rīkotajā forumā uzsvēra plānošanas lielo nozīmi. Neapšaubāmi, plānošana ir svarīga, tāpat kā ir svarīgi plānus ik pa laikam pārskatīt un aktualizēt, taču ne mazāk svarīgi ir nospraustos plānus arī realizēt ar konkrētu personu atbildību par to. Diemžēl nu jau vairākus gadus nav bijis pārliecības, ka valstij vispār ir kāds plāns, kur nu vēl kādam atbildība!
Skaidrs, ka nav īsti jēgas skatīties atpakaļ un bārties par pagātni, toties būtu ļoti svarīgi saprast, ko valdība domā darīt, lai nodrošinātu veiksmīgu valsts ilgtspēju turpmāk. Kādi konkrēti projekti tiek atzīti par valstiski svarīgiem ne tikai vārdos un uz papīra, bet arī realitātē? Kāda ir attieksme pret nākotnes tehnoloģijām, digitalizāciju, infrastruktūru - ceļiem, dzelzceļu, aviāciju, ostām? Cik ilgi aviokompānija airBaltic turpinās dzīvot no regulārām, glābjošām nodokļu maksātāju naudas injekcijām? Un vai vismaz valsts līmenī ir skaidrs, kāpēc šo kompāniju tomēr ir vai nav vērts saglabāt nacionālā statusā? Kādi ir riski - konkrēti pa punktiem, nevis par ikgadēju tradīciju kļuvušie solījumi, ka tūlīt, tūlīt kompānijai būs investors, bet arī bez tā kompānija dodas no veiksmes uz veiksmi. Par valsts sagādātajiem miljoniem tas gan sevišķi grūti nevarētu būt. Kāda ir valsts nostāja enerģētikā? Eiropas Savienība kopumā dodas atjaunojamās enerģijas virzienā. Latvijā tradicionāli valda izpratne, ka zaļā enerģija ir slikta - visi zagļi, OIK ir slikti, gāze - arī slikti. Bet kā valsts pozicionējas šajā ļoti svarīgajā tautsaimniecības sektorā - enerģētikā? Ko grib atbalstīt, no kā atteikties? Vispārējā patiesība ir tāda, ka enerģijas sektors ir un paliek visās valstīs valdības koferu pildītājs, lai gan pretrunīgs. Tieksme un kārdinājums tēlot labdarību ar subsīdijām, mūsu gadījumā stabilizējot politisko OIK un tajā pašā laikā subsidējot izcili konkurētspējīgu valsts uzņēmumu ar jaudas maksājumu ap 100 miljoniem eiro gadā, izskatās pēc īsta ekonomiskās politikas neprāta.
Ir visai dīvaini klausīties, ka valdība/valsts atpirks no Latvenergo savas saistības par solījumu maksāt šim uzņēmumam par jaudu. Kādēļ jālieto šāda neracionāla valoda - vai valdībai ir nauda, par kuru atpirkt šīs saistības, Inčukalna pazemes gāzes krātuvi vai jebko citu šādā vērienā? Kādi ir valsts plāni pakalpojumu sektorā, veselības aprūpē, izglītībā? Tie ir tikai daži no svarīgiem jautājumiem, kam DB pievērsīsies gan savā 8. novembrī gaidāmajā konferencē Biznesa prognozes, gan arī savās turpmākajās publikācijās. Vienmēr jau var atrunāties ar to, ka mums kā mazai valstij ir mazi resursi, bet tad gudra plānošana, ieskaitot pareizu sadarbības stratēģiju, ir vairāk nekā būtiska.