Viena no aktuālām portāla manabalss.lv iniciatīvām ir par saīsinātas darba nedēļas noteikšanu. Tās autori atsaucas uz vairākām Eiropas Savienības valstīm, kurās jau tāda ir pašlaik.
Apsverot šo priekšlikumu, ir jāsaprot - ja valstiskā līmenī tiks noteikta, piemēram, 32 stundu darba nedēļa, tas neizbēgami atsauksies uz darbinieku atalgojumu vairumā nozaru. Ir naivi iedomāties, ka varēs strādāt mazāk nekā līdz šim, bet saņemt tikpat. To arī direktīvā veidā nevar uzspiest darba devējiem. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā ir zemāka produktivitāte nekā vidēji Eiropas Savienībā. Līdz ar to bonusus, kādus var atļauties valstis, kurās dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību, nevar atļauties Latvija.
Skarbā patiesībā ir: jo gudrāka un tehnoloģiski attīstītāka ekonomika, jo īsāka var būt tās darba nedēļa, un otrādi. Ja raugās uz Latvijas ekonomiku kā veselumu, tad nevar teikt, ka tajā dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību un tā ir inovācijās balstīta. Ja ražojošajām nozarēm samazinās darba laiku, skaidrs, ka kritīsies gan produktivitāte, gan ieņēmumi. Tajā pašā laikā, protams, ir atsevišķas nozares, kurās jau pašlaik produktivitāte ir tāda pati kā vidēji Eiropas Savienībā vai pat augstāka. Tajās doma par saīsinātu darba laiku būtu apsverama. Šis ir labs piemērs tam, ka iespējamās izmaiņas būtu nevis jāuzspiež visai ekonomikai ar Darba likuma palīdzību, bet par to varētu lemt katra nozare savā iekšienē vai pat uzņēmums to paredzēt savā koplīgumā. Jau pašlaik nekas netraucē inovatīvam un produktīvam uzņēmumam koplīgumā paredzēt, ka darba nedēļa ir, piemēram, 32 stundas. To var darīt arī nozares iekšienē, ja par to iespējams panākt vienošanos.
Tā kā nozares ir tik dažādas, tad tas būtu vienīgais loģiskais risinājums, jo direktīvi visiem noteikt saīsinātu darba nedēļu, kas ir īsāka nekā vidēji Eiropas Savienībā, nozīmētu samazināt Latvijas ekonomikas konkurētspēju, kas diezin vai ir mērķis. Ja par to lemtu katrs uzņēmums vai nozare, tas būtu daudz efektīvāk. Nelaime tā, ka šādu priekšlikumu izteicējiem un atbalstītājiem šāds individuāls vienošanās ceļš uzņēmumā vai nozarē šķiet pārāk sarežģīts un grūts. Daudz vienkāršāk taču, ja valsts to pasaka direktīvā veidā visiem bez kādas vienošanās. Un tad lai tie asinssūcēji uzņēmēji tiek galā, kā grib!
Pagaidām pat mazumtirgotāji nav spējuši panākt vienošanos par to, ka sestdienās, svētdienās un valsts svētkos veikali ir slēgti. To pat īsti nevēlas arodbiedrības, jo darbs svētku dienās un brīvdienās tiek apmaksāts dubultā. Protams, var būt vēlme noteikt saīsinātu darba nedēļu, saprotot, ka būs jāstrādā virsstundas, kuras darba devējs būs spiests apmaksāt dubultā. Respektīvi, reāli strādās līdzšinējo darba nedēļu, tikai uz virsstundu rēķina saņems vairāk. Taču tā ir īstermiņa domāšana, un jāsaprot, ka šādam scenārijam nepiekritīs uzņēmēji, jo tas rezultētos zemākā konkurētspējā un produktivitātē, kam loģiski sekos ja ne algu kritums, tad stagnācija gan. Tā ka nezāģēsim zaru, uz kura sēžam.