Elektrības izmaksu jeb, precīzāk sakot, OIK jautājums pēdējā laikā ir sakūlis lielas putas, un raganu medības notiek ne pa jokam.
Viens gānās uz otru, un īpaši dīvaini izskatās, ka šajās gānīšanās sacīkstēs iesaistās politiķi, kas paši savulaik ir pieņēmuši lēmumus, kuru sekas mēs šodien izjūtam. Iespējams, kādam šķiet, ka politiskā spēka maiņa padara par nebijušiem iepriekš paša sastrādāto un neviens vairs neatceras, kurš nemaz ne tik senā pagātnē izsniedza visvairāk OIK atļauju un kura laikā valsts energouzņēmums tika pie treknajiem jaudas maksājumiem, par kuru atcelšanu tika lemts tikai šogad. Jebkurā gadījumā troksnis šobrīd ir sacelts liels, un kopējā juceklī divdomīgā situācijā ir nonācis pat Valsts prezidents. Ekonomikas ministrs vienu dienu no amata atkāpjas, bet otrā dienā tajā tomēr paliek, valsts energokompānijas meitasuzņēmumā ripo galvas, un dažs lielrūpnieks par tematu OIK ir gatavs tik gari un plaši izteikties, ka apjoma ziņā jau varētu izkonkurēt Augusta Deglava Rīgu.
Var spekulēt, kāpēc OIK jautājums ar skandāliem ir apvijies tieši tagad, jo šie maksājumi nav nekāds jaunums. Kā DB 11.12.2017. publicētajā intervijā saka pašreizējais Saeimas deputāts un kādreizējais Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Ivars Zariņš, viņš jau pirms desmit gadiem brīdinājis, ka šāda elektrības ražotāju atbalsta politika ik gadu izmaksās papildus 200 miljonus. Tas sakrīt arī ar enerģētikas eksperta Jura Ozoliņa aprēķiniem, kurš norādījis, ka pēdējo sešu gadu laikā elektrības ražotāju atbalsta pasākumiem ir samaksāts 1,1 miljards eiro, no kuriem gan tikai 410 miljoni ir aizgājuši daudz gānītajām AER stacijām.
Vai ar šo jau samaksāto 1,1 miljardu eiro būs gana? Nē, nebūs. Par politiķu pieņemtajiem lēmumiem mēs turpināsim maksāt un ne mazas summas - pēc dažu ekspertu sacītā, līdz pat 2021.-2025. gadam, kad varētu reāli sākt pārskatīt elektrības ražotājiem piešķirtos atbalsta apjomus. Kāpēc nevar ātrāk? Jo eksistē tiesiskā paļāvība un investīciju aizsardzība, kuru sagraujot sagrūst arī uzņēmējdarbības vides reputācija kopumā gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā, nemaz nerunājot par tiesvedību izmaksām. Nevar aicināt uzņēmējus uzsākt konkrētu biznesu un pēc tam, kad viņi to atbilstoši esošajai likumdošanai ir uzsākuši, mesties viņus slānīt. Var, protams, subsīdiju mazināšanai ieviest mistiskus risinājumus kā SEN nodoklis, kas patiesībā nav nekāds risinājums, jo to realitātē tāpat samaksā elektrības patērētāji. Var kādu patērētāju grupu no OIK maksājumiem atvieglot un uz citu pleciem tos pārlikt, bet kādam zobi tāpat būs jāsakož un jāmaksā. Muļķīgākais, ka nav saprotams, kāpēc, jo valsts tā arī nav skaidri pateikusi, kāda ir tās enerģētikas politika, kādi mēs gribam būt - moderni, stagnējoši, paši savus vai importētos energoresursus izmantojoši. Taču jebkura nostāja kaut ko maksās, jautājums tikai - cik un kādā termiņā.