Tas, ka nepietiek naudas pedagogu atalgojuma palielināšanai, jo pašvaldības nav veikušas skolu tīkla optimizāciju iecerētajā apjomā, ir kārtējais apliecinājums tam, ka ar reģionālo politiku mūsu valstī nevedas. Ir pārāk daudzas mazas ķeizaristes ar saviem mazajiem ķeizariem, kuru pastāvēšanai nav ekonomisku priekšnosacījumu, bet tos uz priekšu dzen milzīgs pašsaglabāšanās instinkts.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards LTV pirms pāris dienām atgādināja, ka pēdējā novadu reforma paredzēja, ka novadā nav mazāk par 4000 iedzīvotājiem. Pašlaik gan šo kritēriju neizpilda 50 pašvaldības, kas ir 42% no visām pašvaldībām. Un, ziniet, neviens neklapē ne ar ausi, un ir politiķi, kas paziņojuši, ka “ar varu” situāciju mainīt izdosies tikai pār viņu līķi. Acīmredzot kādam mūsu valstī ir izdevīgi, ka pastāv šādas mazās ķeizaristes.
Kā aizstāvības arguments tiek piesaukts tas, ka ir daži (!) mazie novadi, kas ir spēcīgi un pašpietiekami. Taču nav saprotams, kādēļ šie novadi tomēr nevarētu apvienoties ar citiem, izpildot noteikto kritēriju par iedzīvotāju skaitu. Jo lielāka sadrumstalotība, jo grūtāka pārvaldība. Tas šķiet pašsaprotami, taču tikai ne politiķiem. Vairākās mazās teritorijās ir risks par funkciju dublēšanos un nelietderīgu naudas izšķērdēšanu (divas pustukšas vidusskolas 50 km attālumā), tāpat mazākai teritorijai bieži pietrūkst kapacitātes finansējuma piesaistei, nemaz nerunājot par to, ka lielākā teritorijā ar vienotu pārvaldību ir vieglāk saprātīgi organizēt vietējos transporta pārvadājumus. Tad arī atkristu “ņemšanās” par to, kādas iestādes apvienot, kādas nē, kā sadalīt un pārdalīt finansējumu utt.
Te var minēt piemēru ar ekonomiskajiem studentiem, kuri izvēlas dzīvot vairāki vienā dzīvoklī, nevis katrs atsevišķi, jo tā ir lētāk. Tas šķiet tik acīmredzami, taču, protams, šāda doma ir nepatīkama mazo novadu administrācijām un amatpersonām, jo skaidrs, ka, apvienojoties diviem novadiem, puse administrācijas būs lieka.
Tādēļ iedzīvotājiem tiek stāstīts, ka lielā novadā viņi jutīsies kā nomalē, nebūs personiskas uzmanības, attieksmes, pieejas utt. Un daudzi tam arī tic. Kā tad tā – nebūs vairs mūsu labās mammas Annas, bet būs svešais un bargais patēvs Jānis, kam nezini, vai teikt Tu vai Jūs. Un, ja apvienotajā Slātavas un Čangaliešu novadā pie varas būs Slātavas mērs, tad pilnīgi noteikti čangalieši tiks iznīdēti no zemes virsas un otrādi. Diemžēl šī glupā retorika ir gana iedarbīga, un pieredzēti daudzi protesti pret novadu apvienošanu.
Katrs grib savu skolu tuvu pie mājas, nekas, ka pustukšu, savu slimnīcu, nekas, ka arī tā ir pustukša, tikai rezultātā reģionālās atšķirības aizvien padziļinās un cilvēki bēg uz Rīgu vai ārzemēm. Tādēļ vēlreiz gribu piesaukt praktiskos studentus, kas jau izsenis sapratuši, ka kopā dzīvot ir lētāk, tāpat kā to, ka viens liels ledusskapis izmaksā lētāk nekā trīs mazi.
