LR Augstākās tiesas priekšsēdētājam
Andrim Guļāna kungam
LR tieslietu ministram
Gaidim Bērziņa kungam
LR ģenerālprokuroram
Jānim Maizīša kungam
2007.gada 08.augustā Latvijas Republikas Augstākās tiesas (LR AT) Civillietu tiesu palāta ir pieņēmusi lēmumu noteikt aizliegumu atsavināt vienu pusi AS "Parex banka" uz Valērija Kargina vārda reģistrētās akcijas, norādot, ka lēmums ir izpildāms nekavējoties.
2007.gada 24.augustā laikraksts "Diena" publicēja ziņu par to, ka AS "Parex banka" prezidents Valērijs Kargins lūdzis Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu iesniegt protestu par minēto lēmumu. Šāds V.Kargina lūgums, ņemot vērā viņam pieejamos juridiskos resursus, ir izsaucis pārsteigumu juristu aprindās, jo protesta iesniegšanai trūkst likumiska pamata. Tādēļ jājautā - kādu citu motīvu vadīts A.Guļāns varētu lemt par labu protesta iesniegšanai?
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 141.panta pirmo daļu par lēmumu par prasības nodrošināšanu ieinteresētais lietas dalībnieks var iesniegt blakus sūdzību 10 dienu laikā no dienas, kad viņš saņēmis lēmuma norakstu. Šis V.Karginam bija vienīgais likumīgais ceļš, kādā viņš varēja panākt minētā lēmuma pārskatīšanu, taču viņš ir izvēlējies lūgt protestēt lēmumu tieši A.Guļānam. Varbūt iemesls meklējams apstāklī, ka, tā kā V.Kargina gadījumā lēmumu par prasības nodrošināšanu bija pieņēmusi LR AT Civillietu tiesu palāta, viņa blakus sūdzību būtu jāizskata Senātam trīs tiesnešu sastāvā, taču vēršanās pie vienpersoniskā A.Guļāna, iespējams, a priori nodrošinās visaugstāko tiesiskuma pakāpi?
Jebkurā gadījumā blakus sūdzības iesniegšana V.Karginam bija vienīgais likumīgais ceļš, kādā viņš varēja panākt augstāk minētā lēmuma pārskatīšanu, jo protesta iesniegšanai saskaņā ar Civilprocesa likuma 484.pantu ir nepieciešams, lai tiesas nolēmums nebūtu pārsūdzēts ar blakus sūdzību no lietas dalībniekiem neatkarīgu apstākļu dēļ. Kādi gan būtu tie nepārvaramas varas apstākļi, kas neatkarīgi no V.Kargina gribas liegtu viņam savlaicīgi iesniegt blakus sūdzību? Galu galā pat nokavējot termiņu sūdzības iesniegšanai, pastāv likumiska tiesība lūgt to atjaunot.
Principiāli cita pieeja liecina par, iespējams, sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu, izmantojot ne tikai tiesiskas metodes. Cerams, ka ne tās, par kurām daiļrunīgi vēsta nupat iznākusī grāmata "Tiesāšanās kā ķēķis", kurā minēts arī A.Guļāna vārds.
Ņemot vērā augstāk minēto, lūdzu nepieļaut lemšanu pēc būtības par V.Kargina iesniegto lūgumu par protesta iesniegšanu, jo tas grautu Latvijas kā tiesiskas valsts prestižu.
Cieņā,
jurists Juris Bricis