Pēdējā laikā publiski paustās idejas un iniciatīvas, ko lēmējvara piedāvā sabiedrībai cilvēku individuālo ekonomisko nebūšanu risināšanai, skaidri iezīmē divas lietas.

Pirmkārt, beidzot kāds ir atradis “lielo, ļauno”, kura dēļ mūsu valsts iedzīvotājiem sokas grūti. Un, protams, tas ir pārtikas tirgotājs. Otrkārt, ekonomikas eksperti, starptautiskie novērotāji un tirgus pētnieki “var iet atpūsties”, jo mūsu valdība labāk zina, kā funkcionē tirgus un ko darīt, lai tauta nonāktu miera un pārticības zemē. Proti, ir jāregulē piecenojumi, jāierobežo tirgotāju sadarbība ar piegādātājiem, un viss mūsu zemē beidzot būs labi. Un daļa tautas šim arī tic. Tikai esam piemirsuši, ka pavisam nesen jau dzīvojām miera un pieticības malā, pasaules demokrātiskākajā sabiedrībā, kur visiem bija darbs, nauda un laime. Tas bija laikos, kad sildījāmies padomju ekonomikas saulē ar deficītu, rindām un visādiem citiem labumiem. Vai tiešām atkal vēlamies būt turpat?

Bet, atmetot sarkasmu, nākas atzīt, ka ar valdības idejām šobrīd esam tikai soli no tā, lai sagrautu vienu no būtiskākajām tautsaimniecības nozarēm, pārtikas mazumtirdzniecību, neatgriezeniski iznīcinot nelielos tirdzniecības uzņēmumus un būtiski bremzējot tirgotāju iespējas sadarboties ar vietējiem ražošanas uzņēmumiem. Kāpēc? Paskaidrošu ar dažiem piemēriem.

Piecenojums ir līdzeklis, ko jebkurš tirdzniecības uzņēmums izmanto, lai segtu tirdzniecības izmaksas. No tā tiek maksāti komunālie maksājumi, darbinieku algas. Piecenojums ir tas, ar ko kompensē tirdzniecības zaudējumus – zādzības, nožuvumus, produktus, ko nākas norakstīt. Mūsu veikalu tīklā vien gada laikā nozog preces vairāku miljonu eiro vērtībā, vairumā gadījumu tās ir sīkās zādzības, tāpēc pat pieķerti zagļi paliek likumiski nesodīti, jo šāda ir valsts kārtība. Tāpat no piecenojuma tiek segti arī tie izdevumi, kas veidojas, īstenojot kārtējo ideju par burtu izmēriem cenu zīmēs, rakstot valdības pieprasītos “domrakstus” par birokrātiju, ar ko nācies saskarties, vai citām tikpat svarīgām lietām. Jā, protams, piecenojumā ir arī tirdzniecības uzņēmuma peļņa. Cik piecenojums ir liels? Ir produkti, kuru tirdzniecību dotē citi produkti, respektīvi, tiem piecenojums ir negatīvs. Ir tādi produkti, kam piecenojums ir daži procenti un jā, protams, ir tādas preces, kam piecenojums ir salīdzinoši augstāks. Ja šī sistēma tiks izjaukta, mākslīgi, bez aprēķiniem un ekonomiska pamatojuma nosakot piecenojuma griestus, tirgotāji būs spiesti atteikties no precēm, kuru piecenojums tiek regulēts, meklēt lētākas alternatīvas ārzemēs vai “klapēt bodi ciet”, jo izdzīvot nevarēs. Un, ja tirgotāji vietējās preces mēģinās aizstāt ar ārvalstu alternatīvām – trīs reiz varam minēt, cik ilgi izdzīvos vietējie ražotāji.

ELVI zīmola veikalos preču cenas tiek celtas tikai gadījumos, ja preču piegādātājs iesūta pamatotu cenu paaugstinājumu. Tagad ir gada sākums un šajā laikā mēs klasiski saņemam cenu paaugstinājumus. Arī šobrīd aptuveni trīs ceturtdaļām preču piegādātāji jau ir iesūtījuši cenu paaugstinājumus. Ja mēs tos visus apstiprinātu, cenas būtu jāceļ simtiem produktu. Procentuālais cenu pieaugums, kas tiek pieteikts, ir no 2% līdz 163%. Šajā sarakstā ir gan pavisam skaidri un argumentēti cenu pieaugumi dažu procentu apmēros, ko esam saņēmuši no nelielajiem Latvijas ražotājiem, gan samērā neizprotamas prasības celt cenas saldētām precēm, sadzīves ķīmijai, uzkodām, konservējumiem, saldumiem un citām šāda tipa precēm. Lielākos cenu paaugstinājumus pārsvarā iesūtījuši starpnieki – vairumtirdzniecības uzņēmumi, kas paši neražo neko. Katrs cenu pieaugumu pamato, kā mācēdams, bet ir skaidrs, ka tad, ja mēs tos pieņemsim, cenas plauktos atkal celsies (un varēs vainot tirgotājus). Taču trīs reizes varat minēt, cik cenu pazeminājumus mēs saņemam laikā, kad izejvielu cenas sarūk, inflācija rimstas (un šāds periods bija pavisam nesen)? Tikai un vienīgi dažus. Ja mēģinām uz šo norādīt, uz īsu laiku saņemam labākus akciju piedāvājumus, bet par regulārajām cenām dzirdam aizbildinājumus, ka šie apstākļi ir īslaicīgi un zemākas regulārās cenas piegādātāji vairumā gadījumu nevar dot. Apzinoties šo faktu, rodas jautājums - vai tiešām tirgotāju ierobežošana sarunās par cenām un sortimentu būs zemāku cenu un Latvijas iedzīvotāju interesēs?

Retorikā par ražotāju aizstāvību un nepieciešamību ierobežot tirgotāju patvaļu pret piegādātājiem, šobrīd nekādā veidā netiek nodalītas divas pilnīgi atšķirīgas uzņēmumu grupas. Preces veikaliem piegādā gan nelieli Latvijas ražotāji, gan starpnieku organizācijas, vairumtirgotāji, kas no reālās ražošanas ir ļoti tālu un portfelī ar ekskluzīvām pārstāvniecības iespējam savākuši daudzus starptautiski pazīstamus zīmolus, kas nosaka viņu spēka pozīcijas tirgū. Mazo ražotāju un starpniecības uzņēmumu uzvedība tirgū ir divas dažādas lietas. Kā reiz ar mazajiem Latvijas ražotājiem, ko sakās aizstāvam jaunās likuma normas, parasti var atrast risinājumu jebkura jautājuma sakārtošanai. Ar starpnieku uzņēmumiem tas bieži vien ir grūtāk, viņiem ir ekskluzivitātes tiesības uz pasaules līmeņa zīmoliem, ko pat gribēdams nevari nopirkt pie cita izplatītāja. Jaunās likumu normas vēl vairāk uzlabos šo uzņēmumu pozīcijas. Tiešām tas ir Latvijas mazo ražotāju interesēs?

Ir jābeidz tēlot, ka Latvijas pārtikas mazumtirdzniecības tirgū ar spēka pozīcijām valda ļaunie tirdzniecības uzņēmumi un visi mūsu ražotāji ir apspiesti nabadziņi, kam ir sasietas rokas tirgotāju varas diktāta priekšā. Konkrēts piemērs – ja tirdzniecības zīmolam ir daži procenti liela tirgus daļa, bet ražotājs savu preču kategorijā aizņem apmēram 50-60% tirgus, kā jums šķiet, kuram pārrunās ir varas pozīcijas? ELVI ir vietējo tirdzniecības uzņēmumu apvienība, mūsu tirgus daļa ir apmēram 4%. Ja pie mums uz sarunām atnāk ražotājs, kura preces attiecīgajā kategorijā aizņem ap 60% no kopējā piedāvājuma – vai tiešām kādam šķiet, ka mēs varam uzspiest viņam savu noteikumus? Te saruna parasti ir īsa – “vai nu Jūs liksiet savos veikalos visu, ko mēs gribēsim un par tādām cenām, kā mēs gribēsim, vai nu tām pāris pozīcijām, bez kurām Jūs nevarat iztikt, jo pircēji šīs preces mīl un pieprasa, Jums būs tādas iepirkuma cenas, kas ir dārgākas par konkurentu plaukta cenām.” Tiešām tirgotājs šeit ir varas pozīcijās? Kāds varbūt ir, bet noteikti ne visi. Un nav tie, kurus Latvijas ekonomikai vajag visvairāk – vietējie tirdzniecības uzņēmumi, kas nodrošina Latvijas reģionu asinsriti.

Protams, ir jārod veids, kā uzlabot ekonomisko situāciju Latvijas sabiedrībai. Tikai – šaujot “vienā kājā”, nāksies braukt ar klibu zirgu vai samierināties, ka nekas labs no tā nav sanācis un zirgs nekust nemaz. Ir jārod solidārs risinājums, kur savu artavu nes visi iesaistītie – gan valsts ar atbalstošu nodokļu politiku, gan ražotāji un piegādātāji, gan tirgotāji. Varbūt pirms pārsteidzīgiem un populistiskiem lēmumiem ir vērts sākt ar patiesu iedziļināšanos nozares situācijā, lai nav jātiražē muļķības, ka uzņēmumi ar dažu procentu tirgus daļu ir dominējošā stāvoklī un kādu spiež pie zemes? Šobrīd virzītās iniciatīvas apliecina, ka lēmējvara no realitātes ir ļoti tālu un drīzāk medī politiskos plusiņus tuvējām vēlēšanām, nevis vēlas kaut ko sakārtot.