Pandēmijas laikā daudz tiek runāts par to, cik nozīmīgi ir eksportējošie uzņēmumi, par to, kāds atbalsts tiem būtu nepieciešams. Viss pareizi, bet jāņem arī vērā, ka ne visās jomās un ne visi uzņēmumi vispār var būt eksportējoši, ir ārkārtīgi daudz tādu, kuri pamatā vai pilnībā orientējas uz vietējo tirgu, daudzkārt pat ļoti lokālu.
Tiem izšķirīgi svarīga ir iekšējā tirgus kvalitāte, proti, tas, cik pirktspējīgs un daudzskaitlīgs ir vietējais patērētājs. Diemžēl šajā ziņā statistikas rādītāji nav no tiem, kas iepriecina. Var jau mums stāstīt par sazin kādu ekonomikas izaugsmi un arī par straujo vidējās algas kāpumu valstī, taču, kā beidzās ierobežojumi tirdzniecībai, tā bija redzams, ka visgarākās rindas ir pie lietoto apģērbu veikaliem, kas dīvainā kārtā daudzi saviesušies tieši Rīgas centrā, kur it kā vajadzētu būt dārgo zīmolu saloniem.
Tad nu varam ironizēt – vai labāk sabiedrības dzīves līmeni vērtēt pēc dārgo auto skaita pie lielveikaliem vai pēc rindās stāvošo daudzuma pēc humpalu precēm Rīgas centrā. Un varbūt pat varētu ieviest tādu kā nevienlīdzības indeksu, ko mēra pēc tā, cik tuvu valdības mājai ir lietoto apģērbu bodes kontrastā tam, cik daudz dārgu mašīnu koncentrējas pie iepirkšanās centriem galvaspilsētas perifērijā. Jā, protams, tas nerāda patieso ainu, jo ne visi tieši naudas trūkuma dēļ iepērkas lietotu apģērbu veikalos – gan jau ir arī daļa sabiedrības, kas varbūt var atļauties arī jaunu apģērbu, taču, kādu sev vien zināmu principu vadīti, izvēlas pirkt lietotu.
Tāpat arī dārgie auto ir vien nelielai daļai sabiedrības, un tie tad arī iepērkas biežāk nekā citi un attiecīgi pie veikaliem ir vairāk pamanāmi. Taču tik un tā šie ir labāk pamanāmie kontrasti, kas signalizē par sabiedrības dzīves līmeņa atšķirībām un arī to, ka visai liela daļa patērētāju ir tādi, ko drīzāk varētu dēvēt par mikropatērētājiem, – cilvēki, kam pietiek līdzekļu vien dzīves visakūtākajām vajadzībām.
Kā tas ietekmē biznesu? Vispirms jau skaidrs, ka cieš bizness, kas saistīts ar nekustamo īpašumu pārvaldīšanu, – ja centrā esošās ēkas piesaista nevis naudīgo, bet mazturīgo publiku, ja īres namu pirmajos stāvos ir nevis dārgu zīmolu preču, bet gan lietoto apģērbu tirgotavas, neko augstas cenas par telpu nomu nevar prasīt arī augšējos stāvos. Tas atstāj iespaidu uz ieguldījumiem šo īpašumu uzturēšanā.
Ja liela daļa sabiedrības kādu preču iegādi vai pakalpojumus izvēlas nevis pēc kvalitātes kritērijiem, bet gan pēc tā paša principa kā valsts, proti, pēc zemākās cenas, tas ir būtisks kavēklis tirgus attīstībai konkrētās jomās, tostarp arī nemotivē īpaši kvalitatīvu preču un pakalpojumu piedāvājumu. Un, protams, tas atstāj iespaidu arī uz darba tirgu – ja uzņēmumu klienti lielā to daļā ir mazturīgi, tad ieņēmumi no uzņēmējdarbības nav tik lieli, lai darbiniekiem nodrošinātu pietiekami lielas algas, kas savukārt situācijā, kad robežas darbaspēka migrācijai atvērtas, neizbēgami ved pie kvalificētāko, atbildīgāko, rūpīgāko, uz personisko izaugsmi visvairāk orientēto darbinieku zaudēšanas.
Gan jau var uzskaitīt arī citus posmus šai cēloņu un seku ķēdītei, kura saistīta ar lielas daļas sabiedrības nabadzību vai pat, raugoties plašāk, nepietiekami augsto pirktspēju un noved pie patēriņa tirgus nepietiekami straujas attīstības. Valsts to cenšas regulēt, taču diemžēl ar instrumentiem, kas, pirmkārt, ļauj tai uzreiz iekasēt vairāk nodokļu, otrkārt, vairāk pozitīvi ietekmē no budžeta finansētos, savukārt lielākus apgrūtinājumus rada biznesam. Rezultātā sabiedrības ekonomiskā nevienlīdzība varētu vien pieaugt, bet tas atkal nozīmē tikai to, ka samazinās vietējā tirgus mērogi.
Jā, varētu jau domāt – nekas traks, ja pieaug nabadzīgo skaits, toties ir turīgie, kuri var atļauties tērēt vairāk, taču te gluži nevar runāt par kādu kompensējošu mehānismu, vismaz ne mūsu jau tā mazajā tirgū. Galu galā nevar jau sagaidīt, ka tāpēc vien, ka mazturīgāko daļa retāk pērk mēbeles, apmeklē restorānus (ja nav ierobežojumu kā tagad) vai izmanto skaistumkopšanas pakalpojumus, turīgākie to darīs divreiz vai trīsreiz biežāk.
