Maza pārvalde, nelieli nodokļi, cilvēkiem vairāk naudas makā, policentriska attīstība komplektā ar tiesiskumu ir svarīgākie risināmie uzdevumi Latvijai nākamajos gados
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Jaunās konservatīvās partijas izvirzītais Ministru prezidenta amata kandidāts Jānis Bordāns. Viņš uzskata, ka svarīgākais ir valsts attīstība, kuras vārdā nav jābūt dusmīgiem uz politiskajiem konkurentiem, kuri pat ir pamanījušies uzsākt īstenot vienu otru no Jaunās konservatīvās partijas iniciatīvām.
Fragments no intervijas, kas publicēta 15. augusta laikrakstā Dienas Bizness:
Kas ir trīs svarīgākie problēmjautājumi, kuri nākamajai valdībai obligāti jārisina?
Mums ir izstrādāts rīcības plāns, kas sastāv no vairākiem blokiem, un tādējādi pat ir vairāk svarīgo jautājumu, kuriem nekavējoties jāķeras klāt. Pirmkārt, ir jāizveido efektīva valsts pārvalde kopā ar policentrisku reģionālo attīstību, otrkārt, palīdzība mazāko ienākumu saņēmējiem un treškārt – korupcijas apkarošana un tiesiskums. To, ka šie jautājumi ir svarīgi – gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, neviens neapšauba. Turklāt, kā liecina dalība dažādos forumos ārzemēs arī potenciālajiem investoriem, kuri varētu ieguldīt Latvijā, ir svarīgs Saeimas vēlēšanu iznākums, viņi pat savus lēmumus par to, kur investēt, ir atlikuši uz nākamo gadu. Investīcijas Latvijai ir nepieciešamas, un arī priekšnosacījumi, lai šeit ieguldītu, ir. Investori nogaida, un tas nozīmē, ka viņi gaida jaunu valdību un tad izdarīs secinājumus, redzot, kas un kā notiek Latvijā.
Kādas izmaiņas vēlaties veikt valsts pārvaldē?
Mazāks ministriju skaits, mazāk ierēdņu visos līmeņos, mazāk birokrātijas. Pašreizējo 13 ministriju vietā sekmīgi var iztikt ar astoņām. Ir jāapvieno Ekonomikas, Zemkopības, Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vienā, izveidojot vienu ekonomikas attīstības koordinācijas centru, jo līdz šim katrai ministrijai bijušas atšķirīgas prioritātes, turklāt nereti pat pretējas cita citai.
Birokrātiskajam aparātam ir tendence pieaugt, un tas laika gaitā ir stipri uzblīdis. Tāpēc arī valsts un pašvaldībās strādājošo skaits ir jāsamazina. Pārskatot funkcijas, daudzas lietas uzticot nevalstiskām organizācijām, brīvprātīgajiem, uzņēmējiem, tam visam pieskaitot tehnoloģiju dotās iespējas, kas būtībā ļautu samazināt valsts un pašvaldību sektorā strādājošo skaitu par 30%. Nav noslēpums, ka valsts pārvaldē reālu darbu veic aptuveni 70%, un pats, būdams tieslietu ministrs, par to esmu pārliecinājies, tāpēc arī priekšlikums – uzdevums – par 30% samazināt nodarbināto skaitu valsts pārvaldē nav pagrābts no zila gaisa. Lai šo rezultātu sasniegtu, būs vajadzība visu valsts pārvaldes iestāžu darbinieku atestācija - novērtēšana, ko veiktu ministrijas vadības komanda. Lai arī pašreizējā valdība daudz runā par valsts pārvaldē strādājošo skaita samazināšanu, tomēr par reāliem sasniegumiem – panākumiem – nav iespējams runāt. Faktiski Valda Dombrovska valdība bija vienīgā, kura, smagu apstākļu (ekonomiskās recesijas) spiesta, īstenoja valsts pārvaldē strādājošo skaita (par aptuveni 25%) samazināšanu, un tas notika mehāniski nevis veicot novērtēšanu. Savukārt, mainoties valdībai, viss atgriezies vecajās sliedēs un valsts pārvaldei maz interesē valsts izaugsme, faktiski valsts pārvaldē iestājusies stagnācija. Valsts pārvaldē ir vajadzīga profesionāla personālvadība, kuru realizē vienlaikus politiski un arī profesionāli neitrāli vadītāji, kas sevi jau ir pierādījuši. Piemēram, nevar Veselības ministriju vadīt dakteris, farmaceits, slimnīcas vadītājs, kas būtībā ir ieinteresēts šajā jomā un nav uzskatāms par neitrālu personu. Turklāt piedāvājam ierobežot pilnvaru termiņu – ne vairāk kā 10 gadi – valsts institūciju vadītāju amatā.
Ir vēl arī citas idejas. Piemēram, Eiropā labi veicas valsts pārvaldes sadarbība ar brīvprātīgajiem, piemēram, pazudušo personu meklēšanā, tā labi attīstās arī Latvijā. Latvijā attīstīsim brīvprātīgo ugunsdzēsēju tīklu, kas sevi ir pierādījis ne tikai Vācijā un Polijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā. Parasti ugunsdzēsēji ir varoņi, kuri cīnās, piemēram, ar kūdras purvu ugunsgrēkiem, bet vadības rīcība un darbība raisa jautājumus par viņu atbilstību ieņemamajiem amatiem un kompetenci – koordinācijas trūkums, haotiskas darbības. Tā nav vienreizēja situācija, jo tas atkārtojas. Problēmas sakne ir augstākā vadība – Iekšlietu ministrija.
Nedaudz citāda aina varētu veidoties ar strādājošo skaita samazināšanu pašvaldību līmenī, tomēr strādāt efektīvāk grib visi, jo tādā gadījumā vairāk ir naudas, kuru novirzīt svarīgiem projektiem. Runa jau nav tikai par nelielām pašvaldībām, bet arī par lielajām, piemēram, Rīgu, kurai piederošās kapitālsabiedrības var strādāt efektīvāk, un to rāda arī šo uzņēmumu konkurenti privātajā sektorā. Piemēram, pavērtējam, cik vidēji no viena ha saimnieciski izmantojamā meža nopelnīja Rīgas pilsētai piederošs uzņēmumus un cik analoga rakstura privātkompānijas. Pašvaldību starpā ir vajadzīga kooperācija, nevis katrs pats mēģina visu paveikt.
Kā izpaudīsies šī kooperācija?
Pārdalot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas funkcijas, veidosim reģionu vienības, kuras tieši, balstoties uz pašvaldību kooperāciju, ļautu īstenot ne tikai attiecīgus visām apkaimes pašvaldībām nepieciešamos infrastruktūras projektus, bet arī attīstītu apkaimi.
Īstenosim ideju par to, ka visas valsts pārvaldes struktūras vienā reģionā atrodas vienā vietā, nevis vienas iestādes reģionālā struktūra, piemēram, Rēzeknē, otras – Daugavpilī, t.i., tiesām vieni centri, prokuratūrai citi, policijai vēl citi, lai cilvēks, braucot uz reģiona centru, varētu vienā pilsētā nokārtot visas darīšanas ar visām iespējamām valsts iestādēm.
Tie būtu soļi, kas ļautu Latvijā īstenot policentrisku attīstību, jo pašlaik Rīga un tās apkaime, izņemot dažas «salas» pārējā Latvijā, ieņem dominējošo lomu. «Savrupu kņazistu», kas radušās, «spiežot» uz valdību un ministrijām, veidošana ir jāpārtrauc, bet jārada harmoniska visas Latvijas teritorijas attīstība. Lai arī Rīga un tās apkaime ir jau virs ES vidējā rādītāja, Latgale ir tikko virs trešdaļas, tāpēc visa Latvija nevar būt viens ES statistiskais reģions, bet gan objektīvi būtu pieci — Rīga kopā ar tās apkaimi, Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale. Tādējādi būtu instruments, kas ļautu valstij infrastruktūrā ieguldīt tieši Latgalē, kur tā visvairāk nepieciešama, lai veicinātu uzņēmējdarbību un mudinātu arī cilvēkus no reģioniem nebēgt uz galvaspilsētu vai ārzemēm darba meklējumos. ES Kohēzijas (izlīdzināšanas) nauda jau nav paredzēta Parīzei vai Berlīnei, bet gan šo valstu attālāko – trūcīgāko – reģionu attīstīšanai, un arī Latvijā šī prakse ir jāpārņem. Savulaik Dānija šādu sistēmu sekmīgi izmantoja, lai attīstītu tieši reģionus. Nodokļu sacīkstes starp reģioniem gan nebūs. Pieredze liecina, ka attīstība notiek tur, kur ir veiktas investīcijas cilvēkkapitālā, nevis betonā, un ne jau nodokļu atlaides ir tas galvenais instruments, kurš ģenerē investīciju pieplūdumu. Pasaulē ir daudz naudas, taču investoriem visvairāk interesē sakārtota (birokrātiski un tiesiski) vide. Var jau ar vecām stagnātiskajām metodēm pumpēt iekšā naudu, bet investīciju līkne tik un tā būs lejupejoša. Piemērs ir Continental, kura rūpnīcu būvēs Kauņā, nevis Rīgā. Lietuvas pilsētai ir savs investīciju piesaistes departaments, kurš nevis tikai un vienīgi, kā nereti pie mums, gaida investoru vizītes, bet gan aktīvi uzrunā potenciālos investorus un piedāvā viņiem konkrētas vietas. Lietuvieši cīnās par ārvalstu investoru piesaisti, vienlaikus gādā par to, lai investori saņemtu visu, kas viņiem ir vajadzīgs. Tas pats Kauņas piemērs – Continental ražotnei būs vajadzīgi mājokļi apmēram 60 inženieru ģimenēm, sadarbība ar augstskolu, ģimenēm - skola bērniem. Tātad runa nav par nodokļu atlaidēm, bet pavisam ko citu. Ir ziņas, ka līdz ar Continental atnākšanu uz Kauņu par līdzīgām iespējām jau interesējas vēl citas kompānijas. Faktiski Continental Lietuvai var nostrādāt kā citu investoru vilkme, bet tas viss varēja būt arī Latvijā. Jā, ir veiksmes «salas» Latvijā, piemēram, Valmiera. Ražošanas investīcijas vienā pilsētā veicina līdzās esošo centru attīstību. Te gan jāņem vērā kāds negatīvs blakusefekts, proti, jo lielāks centrs, jo nākamais atbalsta punkts (centrs) būs tālāk,bet starp šādiem centriem parasti nekā nav – veidojas savdabīgs tuksnesis. Tāpēc, lai visu Latviju vienmērīgi pārklātu ar attīstības centriem, ir jāinvestē izglītībā – cilvēkkapitālā un vienlaikus valsts ieguldījumos infrastruktūrā. Ja cilvēki neredz investīciju plūsmu uz reģioniem un izglītības kvalitāti, tad arī loģiska ir ne tikai depresija, bet arī notiek šīs apkaimes jauniešu masveida migrācija uz Rīgu vai ārzemēm. Tomēr, neraugoties uz minēto, reģionos paliek cilvēki, kuri zina, kā izmantot konkrētās vietas dotās iespējas. Tas nenozīmē, ka šī mērķa – policentriskas attīstības nodrošināšanai - būtu vajadzīgas kādas «bremzes» jau esošo lielo centru attīstībā.
Visa intervija lasāma 15. augusta laikrakstā Dienas Bizness.
#1/4
Jānis Bordāns
#2/4
Jānis Bordāns
#3/4
Jānis Bordāns
#4/4
Jānis Bordāns
