Satrauc starptautiskais saspīlējums. Ļoti satrauc. Protams, vienmēr ir cerība, ka viss beigsies tikai ar dūru vicināšanu, taču, kamēr valda spriedze, par tālāko nekad nevar būt drošs.
Mēs Latvijā, būdami NATO un Eiropas Savienībā, it kā varam justies drošībā, taču skaidrs, ka tāpat visādas provokācijas varam piedzīvot. Un arī skaidrs, ka kaimiņos notiekošā ietekmi jūtam un arī jutīsim vēl ilgi, arī pēc tam, kad, tā teikt, vētra būs pagājusi. Jau redzējām, ka pēc tam, kad ASV prezidents Džo Baidens pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai varētu notikt tuvākajās dienās, akciju cenas ASV un Eiropas biržās saruka.
Protams, akciju pirkšanā un pārdošanā ir zināmi spēles elementi, cenas aug un krīt brīžiem visai dinamiski, jo nāk citi notikumi un iepriekšējie ātri aizmirstas. Mūsu gadījumā kaimiņos notiekošā ietekmes inerce ir daudz ilgāka, un tieši šādos brīžos jo asāk tiek uztverts tas, ka esam pierobežā, tātad ģeogrāfiski daudz nedrošākā teritorijā.
Miera laikos esam interesanti kā Eiropas Savienības, līdzībās runājot, jaunā pasaule, taču, tiklīdz ir kādi blakus esoši satricinājumi, tā investori ātri kļūst bažīgi par savu kapitālu. Un, tā kā šādas situācijas atkārtojas, tad arī investīcijas pārsvarā ir tādas, ko ātri var evakuēt. Tas, protams, atstāj arī ietekmi uz mūsu ekonomiskās attīstības stabilitāti. Tiesa, nestabilitāte, nedrošība, riski rodas arī pašu mājās pieņemto vai savlaicīgi nepieņemto lēmumu ietekmē.
Savulaik, iepriekšējā krīzē, smagas sekas atstāja tas, ka bija pieļauts ņemt kredītus ārvalstu valūtās, tāpat bija pieļauta spekulatīva īpašumu cenu uzpūšana un hipotekāro kredītu došana, vadoties pēc šīm uzpūstajām cenām, turklāt nenosakot, ka ķīlai pilnībā jānosedz attiecīgās saistības. Rezultātā, kredītu burbulim plīstot, ļoti daudzi nonāca smagu parādu jūgā, daudzi tā dēļ emigrēja, bet kreditēšana attīstībai valstī uz ilgiem gadiem sabremzējās.
Šajā krīzē tāpat ik uz soļa sastopamies ar neizlēmības sekām, taču šoreiz novēlotai lēmumu pieņemšanai seko pārcentība visa ierobežošanā, regulēšanā, tādējādi radot iespaidu, ka indivīdiem ne par ko nav jāsatraucas, vien formāli jāpilda noteiktais, kas atkal noved pie aplamībām, pie tā, ka pasākumu rezultāts nav tāds, kā gribēts.
Arī starp šīm krīzēm bija milzum daudz piemēru tam, ka spēles noteikumi biznesam ir nedroši. Ieviesa mikrouzņēmumus, tad tos ilgi nīdēja, līdz iznīdēja, vietā tā īsti neradot neko citu. No Igaunijas ar lielām mokām un tikai daļēji pārņemtais darījuma konta modelis joprojām nedarbojas.
Tāpat reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli pie mums ieviesa stipri negribīgi, pat redzot tā efektivitāti Igaunijā. Nodokļu reformas notiek teju vai katrā Saeimā un arī nerada iespaidu, ka būtu uz kādu loģisku valsts attīstības mērķi vērstas. Nav brīnums, ka tā visa rezultātā investīciju piesaistes ziņā atpaliekam no Baltijas kaimiņvalstīm. Savukārt demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās ziņā esam teju vai pirmrindnieki.
Kā nupat konstatēts Centrālajā statistikas pārvaldē, samazinoties iedzīvotāju skaitam reproduktīvajā vecumā, kopš 2016. gada dzimstība samazinās. Pandēmija šo tendenci padarījusi par vēl vairāk izteiktu – 2021. gadā mirušo skaits divas reizes jeb par 17 027 cilvēkiem pārsniedza dzimušo skaitu. Kā secina statistiķi, tā ir lielākā dzimušo un mirušo skaita starpība pēdējo 20 gadu laikā.
Kopumā šogad 1. janvārī Latvijā pēc provizoriskiem datiem bija tikai 1,873 miljoni iedzīvotāju. Un tie arī ir fakti, ko izvērtē investori, domājot par ieguldījumiem kādā valstī, – ne tikai to, vai ir fiziska drošība, nosacījumu biznesa prognozējamība, bet arī, vai ir pietiekams darbaspēka un patēriņa tirgus.
Šie visi ir jautājumi, kuriem gribētos, lai valsts amatpersonas uzmanību pievērš daudz vairāk nekā līdz šim. Un ne tikai vārdos, bet arī darbos, turklāt tādos, kas vērsti nevis uz izpatikšanu kādām vēlētāju grupām, bet gan uz vienotu valsts attīstības mērķi. Mēs kā maza valsts ārējos apstākļus nevaram ietekmēt, spējam vien piebalsot partneriem un darīt to, kas no mums tiek sagaidīts. Savukārt iekšējo situāciju gan varam padarīt stabilāku, prognozējamāku, vietējām un ārvalstu investīcijām pievilcīgāku, lai ārējo un iekšējo faktoru svaru kausi vismaz izlīdzinās.