Pretēji bieži dzirdētiem kritiskiem vērtējumiem, es uzskatu, ka Andris Vilks finanšu ministra amatā ir ieguvums gan valdībai, gan valstij kopumā. Tie, kas kritizē «banku pārstāvja» iecelšanu tādā amatā, varbūt ilgojas pēc laikiem, kad par valsts finansēm atbildēja nevis ekonomikas eksperts, bet kāds no politiskajiem „«universāliem kareivjiem».
Bet šoreiz nevis par konkrētiem finanšu ministra darbiem, bet par viņa izteiktajām domām, kas, pēc komentāriem spriežot, guvuši plašu auditorijas atsaucību. Tā 18. februārī intervijā Latvijas Avīzei (atreferējums diena.lv) A.Vilks, apelējot pie sociālistisko Skandināvijas valstu tautsaimniecību šodienas panākumiem, aicināja arī Latvijā palielināt valsts regulējumu ekonomikai. Ministrs apgalvoja, ka t.s. neprivatizējamajiem uzņēmumiem ir jāpaliek valsts pārziņā, bet to darbības efektivitāte ir jāpalielina, mainot to uzraudzības modeli un pārvaldē ieceļot top menedžerus ar konkurētspējīgiem atalgojumiem. Finanšu ministrs aicināja izvērtēt un uzlabot arī pašvaldību uzņēmumu efektivitāti.
Protams, kurš gan negribētu, lai pie mums būtu Zviderijas līmeņa «labklājības valsts» ar lieliem ienākumiem un augstiem nodokļiem, kurus maksājot, pilsoņi pretī saņemtu efektīvus sabiedriskos pakalpojumus. Bet šajā domu gājienā, kas kļust populārs Latvijas sabiedrībā, ir vismaz divas kļūdas.
Pirmkārt, Zviedrijas labklajība NAV radusies pateicoties valsts lielajai lomai ekonomikā un sociālo garantiju augstajam līmenim. Vēl 19. gadsimta vidū Zviedrija bija ļoti nabadzīga valsts, no kuras iedzīvotāji masveidā emigrēja (pārsvarā uz ASV). Sākot ar 19. gadsimta 70. gadiem, Zviedrijā notika strauja industrializācija, kuras laikā tika attīstīta dinamiska un konkurētspējīga tirgus ekonomika ar nelielu valsts sektoru. Salīdzinot ar pārējo kontinentu, Zviedrijai priekšrocību sniedza arī nepiedalīšanās abos pasaules karos. Pateicoties straujiem attīstības tempiem, pēckara periodā Zviedrijā jau bija viena no turīgākajām valstīm pasaulē. Un tikai sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, zviedri uzņēma kursu uz sociālas valsts izveidi, aktīvāk pārdalot jau izveidojušos bagātību. Tas bija apzināts lēmums, bet arī ar nepatīkamām sekām: ekonomiskās izaugsmes tempi, salīdzinot ar citām attīstītajām valstīm, samazinājās. To pamanījuši, zviedri kopš 90. gadu sākuma savu ekonomikas kursu koriģēja: samazinājās nodokļu likmes un sociālo garantiju apjoms, finanšu tirgos, telekomunikācijās, transportā un komunālajās pakalpojumos samazinājās valsts regulējums. Pēdējās divās vēlēšanās uzvarējusī labējā koalīcija turpina arī valsts uzņēmumu privatizāiju. Tas viss ļāva ekonomikai atgūt savu vitalitāti.
Otrkārt, mums ir citas «starta» pozīcijās ne tikai ekonomikā. Skandināvijā ir cita sabiedrības un valsts attiecību vēsture. Caurspīdīga valsts pārvalde, zems korupcijas līmenis, stabili demokrātijas institūti – tas viss ļauj samērā efektīvi realizēt lielu valsts lomu ekonomikā. Kas ir pie mums? Partiju «ietekmes sfēras», svarīgāko amatu aizpildīšana caur «partijas kvotām», lai nodrošinātu gan pareizos ziedojumus, gan citus labumus, gan pabarotu partiju «aktivistus». Nav grūti iedomāties kā Latvijā notiktu valsts uzņēmumu pārvaldes reforma, un kādā veidā meklētu «top menedžerus». Un runa nav par etniskām īpašībām (par kurām ministrs arī mīl izteikties), bet gan par faktisko situāciju, kas objektīvi radusies vēsturisko apstākļu iespaidā. Var jau gadīties, ka politikā nepieredzējies finanšu ministrs ir vienīgais vilks politisko aitu barā, bet, kā zināms, viens nav cīnītājs.
Vēsture nav nolemtība. Bet iespējama rīcība jāpamato ar reālo situāciju, nevis skaistiem sapņiem. Lai cik tas paradoksāli neizklausītos, Latvijai drīzāk piestāvētu Gruzijas attīstības modelis. Visaptveroša valsts uzņēmumu privatizācija, kurai paralēli tiek veikta nežēlīga cīņa ar korupciju un ēnu ekonomiku. Tai skaitā kadru maiņa visos valsts pārvaldes līmeņos.
Naivi cerēt, ka uzlabosies valsts uzņēmumu pārvaldība un, līdz ar to, to darbības efektivitāte, kamēr tie paliek mūsu politiku pārziņā. Un, būsim godīgi pret sevi: tuvākajā laikā citu politiķu mums nebūs. Tāpēc jārīkojas, lai valsts būtu pēc iespējas tālāk no biznesa.