Uzņēmēju organizācijas nodokļu reformas diskusijās ir veiksmīgi aizstāvējušas savas intereses, tomēr uzņēmējiem vajadzētu sniegt savu ieguldījumu vēl kādu nozīmīgu pārmaiņu – veselības reformas – sekmīgā īstenošanā, jo politiķi vieni paši nav spējuši atrisināt veselības aprūpes finansēšanas jautājumus.
Latvijas sabiedrības veselības rādītāji ir vieni no sliktākajiem Eiropas Savienībā. Tas rada nopietnas problēmas arī ekonomikas attīstībai un valsts budžetam. Iedzīvotāju sliktais veselības stāvoklis ir viens no iemesliem straujam darba nespējas pabalstu izmaksu pieaugumam – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2016. gadā pabalstos izmaksāja 139 miljonus eiro, kas bija par 18,6% vairāk nekā 2015. gadā. Apmaksāto slimības dienu skaits 2016. gadā sasniedza 7,5 miljonus – par 8,2% vairāk nekā pirms gada.
Ar darba nespēju saistīto izdevumu kāpums negatīvi ietekmē uzņēmumu darbību, arī ārvalstu investoriem tas nav pozitīvs signāls. Šo iemeslu dēļ veselības aprūpes finansēšanai būtu jākļūst arī par biznesa organizāciju dienas kārtības jautājumu.
Viens no iemesliem, kas negatīvi ietekmē veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, ir medicīnas darbinieku zemais atalgojums un pārslodze. Veselības aprūpes sistēmas reforma paredz arī ārstu un medicīnas māsu atalgojuma palielināšanu, tomēr nopietns šķērslis reformas īstenošanas ceļā ir nepietiekams finansējums – bez līdzekļiem, kas pieejami uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina, citu finansēšanas avotu šobrīd faktiski nav. Kā zināms, EK nosacījumi ar budžeta deficītu saistīto naudu pieļauj izmantot vienīgi pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, bet ne algām.
Pavisam bezcerīga situācija tomēr nav – uz galda ir trīs idejas, pie kuru izvērtēšanas valdībai, ekspertiem un sabiedrībai vajadzētu atgriezties, turklāt tas jādara ar svaigāku skatu un vēsāku galvu nekā iepriekš. Manuprāt, visas trīs idejas konceptuāli ir atbalstāmas.
Pirmā. Sociālā nodokļa likmes neliela paaugstināšana – no 34,09% patlaban līdz 35%. Budžets iegūtu aptuveni 80–85 miljonus eiro “jaunas naudas” ar mērķi to novirzīt veselības aprūpes darbinieku atalgojuma paaugstināšanai. Arī citās valstīs šāds risinājums ir pielietots. Ļoti svarīgi ir izvirzīt nosacījumu – no likmes palielinājuma iegūtie līdzekļi novirzāmi konkrētam mērķim.
Veselības aprūpes sistēmas sakārtošana bez šaubām ir arī uzņēmēju interesēs, tādēļ, domāju, ka sociālo iemaksu nelielu pieaugumu šī mērķa vārdā uzņēmēji uztvertu ar sapratni.
Otra iespēja ir obligātā veselības apdrošināšana, nosakot ikmēneša maksājumu strādājošajiem – fiksētu vai procentuālu. Patlaban ir piemērota situācija, lai šādu modeli, iespējams, pakāpeniski ieviestu. Es negribētu piekrist līdz šim izskanējušajiem pretargumentiem, ka šāds veselības apdrošināšanas modelis būs izdevīgs vienīgi labi apmaksātiem strādājošajiem, bet daudziem iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, piemēram, medicīnas māsām, fiksēts ikmēneša maksājums, teiksim 20 eiro apmērā, būs ienākumiem neatbilstoši liels. Patiesībā tieši zemo algu saņēmējiem veselības apdrošināšanas garantētie līdzekļi būs vienīgā nopietnākas ārstēšanas apmaksas iespēja. Turklāt neaizmirsīsim par mērķi reformas rezultātā māsiņu algas paaugstināt.
Šajā gadījumā sakrīt vairāku pušu – mazo algu saņēmēju, uzņēmēju un Finanšu ministrijas intereses. Iegūtos papildu līdzekļus būtu pareizi novirzīt Nacionālā veselības dienesta rīcībā, Saeimai kā naudas devējam skaidri definējot tās izlietošanas mērķus.
Trešā iespēja ir straujāk celt pensionēšanās vecumu. Demogrāfiskās struktūras izmaiņas liecina, ka arī Latvijas iedzīvotājiem pensijā būs jādodas vēlāk, tāpat kā tas ir Vācijā un citās valstīs. Arī šis risinājums dotu noteiktu papildu līdzekļu apjomu.
Kā ekonomikas eksperts augstu vērtēju premjera drosmi un iniciatīvu beidzot pieķerties sen aktuālajai nepieciešamībai veikt radikālākas nodokļu reformas. Lai tās būtu sekmīgas, drosme jāsaglabā līdz galam – nedrīkst samierināties ar pussoļiem, atstāt neatrisinātus jautājumus. Tāpēc aicinu lēmumu pieņēmējus saglabāt konsekvenci un minētos risinājumus ieviest dzīvē.