Latvijā šajā desmitgadē ir ieplūdis liels kapitāla apjoms, kas ir ļāvis iedzīvotājiem un uzņēmumiem tērēt vairāk, nekā viņi ir nopelnījuši un šis process ir paātrinājies kopš pievienošanās Eiropas Savienībai. Lai cik daudz preču un pakalpojumu saražotu kādas valsts ekonomika, tai būs tekošā konta deficīts, ja kapitāla ieplūde būs lielāka par kapitāla aizplūdi - tās ir kā vienādojuma divas puses.
Tekošā konta deficītam nav tieša sakara ar valsts attīstības līmeni un eksportspēju. Bagātās ASV dzīvo ar tekošā konta deficītu, bet salīdzinoši nabadzīgā Ķīna - ar pārpalikumu, lielā mērā tāpēc, ka Ķīnas valdība daļu eksportētāju nopelnītās naudas iegulda ASV valdības parādzīmēs, nepieļaujot šo līdzekļu aizplūšanu patēriņā un tādējādi bremzējot importu kāpumu. Ķīnas, tāpat arī Krievijas piemērs apliecina, ka arī strauja attīstība nav nesaraujami saistīta ar tekošā konta deficītu. Saistība starp tekošā konta deficītu un attīstību ir tāda - ja nauda ieplūst investīcijām, nevis patēriņam, tad tāds deficīts drīzāk ir attaisnojams, nekā patēriņa buma izraisīts.
Kurš gan nevēlas tērēt vairāk, nekā nopelna! Tāpēc, kaut arī par tekošā konta deficītu runā kā par vismaz potenciālu problēmu, tas valsts iedzīvotājiem var būt oti patīkams. Deficīta pieaugums Latvijā ir sakritis ar strauju dzīves līmeņa kāpumu un tas ir likumsakarīgi. Šī deficīta sarukšana turpretim var būt nepatīkama, sevišķi, ja tā notiek ļoti strauji. Diemžēl deficīts nevar ilgt bezgalīgi, aizņemtā nauda kādreiz būs jāatdod un tiešo investīciju veicēji kādreiz vēlēsies pārskaitīt dividendes uz savu dzimteni (ilgtermiņa aizdevumi un tiešās investīcijas ir galvenie kanāli, pa kuriem šobrīd Latvijā ieplūst kapitāls). Tad eksportam būs jākļūst lielākam par importu, lai finansētu šos maksājumus.
Tekošā konta deficīts kļūst bīstams tad, ja rodas bažas par tā finansējuma stabilitāti. Šāds risks mūsu valstij šobrīd nav liels, jo deficītu sedz ilgtermiņa kapitāls. Tāpat bīstams ir deficīts, kurš atspoguļo nevis lielas investīcijas, bet lielu patēriņu. Diemžēl liela daļa no ārvalstu banku aizdotās naudas šobrīd Latvijā tieši vai netieši nonāk patēriņā. Vēl pirms dažiem gadiem situācija bija pavisam citāda, jo tad tekošā konta deficītu daudz lielākā mērā veidoja ekonomikas attīstību veicinošo kapitāla preču imports.
Naudas aizņemšanās un izlietošana patēriņam šobrīd nozīmē, ka nākotnē tēriņiem būs jāsarūk, lai naudu atdotu. Ekonomistu vidū savulaik populārs bija uzskats, ka bīstams ir deficīts, kas pārsniedz 5%, tomēr pieredze neapstiprina, ka pastāvētu šāds slieksnis, kas attiecināms uz visām valstīm un situācijām. Taču skaidrs, ka Latvijas tekošā konta deficīts šobrīd ir ārkārtīgi augsts, vērtējot pēc jebkuras mērauklas un tas ir jāsamazina. Mums faktiski ir jāizvēlas starp Portugāles un Īrijas attīstības scenāriju. Ja Portugāle balstīja savu izaugsmi uz pieprasījumu iekšējā tirgū, tad Īrija - uz pieprasījumu ārējā tirgū. Īrijas stratēģija bija daudz gudrāka. Ja valstij ir maza ekonomika, tad pārējās pasaules tirgus attiecībā pret to ir milzīgs, faktiski neierobežots.
Pats svarīgākais uzdevums šobrīd ir patēriņa pieauguma samazināšana. Visietekmīgākais valsts rīcībā esošais instruments šī mērķa sasniegšanai ir nekustamo īpašumu jomas nodokļu reforma, kas padarītu investīcijas šajā ekonomikas sektorā mazāk pievilcīgas un pamudinātu uzņēmējus vairāk investēt eksportējamu preču un pakalpojumu ražošanai.
Eksporta pieaugums ir priekšnoteikums ilgtermiņa labklājības pieaugumam, tas arī atvieglos līdz šim uzkrātās parādu nastas smagumu. Taču tas vēl negarantē tekošā konta deficīta samazināšanos, jo, lai cik strauji pieaugtu eksports, imports to vienalga apdzīs, kamēr pārmērīgi strauji augs iekšējais pieprasījums. Tas Latvijā šobrīd tiešām aug pārmērīgi un to virza nepamatoti augstais iedzīvotāju optimisms.
Eksporta pieaugums, protams, ir ļoti svarīgs mērķis un uz to būtu jātiecas pat tad, ja mums būtu tekošā konta pārpalikums.