Pērn Ventspils ostā strādājošajiem termināļiem nedaudz pieaudzis kravu apjoms, un arī šogad tam vajadzētu būt aptuveni tādā pašā līmenī, jo nekādu signālu par straujām pārmaiņām nav.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta ilggadējais Ventspils brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis. Viņš norāda, ka konkurence starp ostām ir nepieciešama, jo tā rada sava veida dzinējspēku – attīstībai, izaugsmei, efektivitātei.
Kāda ir situācija ar kravām Ventspils ostā?
2018. gadā salīdzinājumā ar 2017. gadu pārkrauto kravu apjoms Ventspils ostas termināļos pieauga par 1,5% jeb 0,3 milj. tonnu un sasniedza 20,33 milj. t. Kravu pieauguma pamatā ir lielāki Krievijas akmeņogļu pārkraušanas apjomi.
2019. gada pirmajos mēnešos aina ir iepriecinoša, jo vairākos ostā strādājošajos termināļos kravu apjoms ir būtiski pieaudzis. Un atkal šis pieaugums noticis, pateicoties stividorkompāniju spējai piesaistīt vairāk tieši akmeņogļu kravu. Minētais ļauj optimistiski raudzīties nākotnē, jo nekādu pazīmju, ka situācija varētu radikāli mainīties, nav. Protams, ir novērojama kravu sezonalitāte, un akmeņ- ogles ir viena no šādām kravām. Varbūt piesardzīgi, bet visā 2019. gadā Ventspils ostu termināļos prognozētais kravu apjoms tiek lēsts ap 20 milj. tonnu, kas ir aptuveni tas pats, kas pārkrauts 2018.un arī 2017. gadā. Ventspils brīvosta ir ieinteresēta, lai būtu lielāki kravu apjomi, kas nozīmē arī lielākus ienākumus ostu nodevās un vairāk darba stividoriem un citiem pakalpojumu sniedzējiem, kas rezultēsies darba vietās, darba algās un, galu galā, arī lielākos nodokļu maksājumos.
Kādas ir iespējas piesaistīt papildu kravas Ventspils ostai, jo īpaši, ja tās pārkraušanas jauda to ļauj?
Brīvosta atbild par ostas attīstību, infrastruktūras (piestātņu, kravlaukumu, pievadceļu, jūras kanālu, ostas molu) izbūvi un tās uzturēšanu.
Ventspils brīvosta kravas nekrauj, to dara ostā strādājošās stividorkompānijas, kam pieder gan kravu pārkraušanas tehnika, gan arī būves. Kravu nomenklatūra Ventspils ostā ir nostabilizējusies, termināļi ir specializējušies konkrētu kravu (naftas, ķīmisko produktu, beramkravu (graudi, minerālmēsli, akmeņogles), gabalkravu (konteineri un citas), kā arī kravu uz riteņiem (ro-ro) pārkraušanā. Tā kā osta aptver visus kravu veidus un nomenklatūru, kāda ir Baltijas jūras austrumu krastā, tad kardināli jauni kravu veidi nemaz nav atrodami. Pārkraut var tikai tās kravas, kuras ir tirgū, un tajā nekādu jaunu kravu nav. Protams, privātie termināļi darbojas kravu piesaistē, un līdz ar to no viņu spējas to sekmīgi darīt arī bija, ir un būs atkarīgs ostā kopējais pārkrauto kravu apjoms. Nenoliedzami, ka tranzītkravu segmentā sava loma ir arī ģeopolitikai.
Savulaik, līdz 2002. gadam, Ventspils ostā lielu kravu apjomu ģenerēja naftas un naftas produktu cauruļvadi. Vai tagad, kad tiesvedības rezultātā iespējama šo cauruļvadu īpašnieku nomaiņa, varētu atjaunoties naftas tranzīts?
Protams, Ventspils brīvosta būtu ieinteresēta naftas cauruļvada darbības atjaunošanā, bet tas nav mūsu kompetencē. Tehniski naftas cauruļvads var strādāt ar jaudu 15 miljoni t naftas gadā. Cits jautājums, vai naftas vada darbība var tikt atjaunota, jo ir vajadzīgs produkts, kas tiek pa to transportēts uz vai no Ventspils. Naftas cauruļvads pieder konkrētam uzņēmumam, un tā īpašniekiem arī ir adresējams šis jautājums. Kā tukšā naftas cauruļvada īpašnieki lems, tā arī būs, bet Ventspils brīvosta šo procesu nevar ietekmēt.
Savulaik bija runas par sašķidrinātās gāzes termināli Ventspilī. Vai šāda ideja var tikt īstenota?
Pašlaik tapšanas stadijā ir neliels sašķidrinātās dabasgāzes termināļa projekts, kura uzdevums būs nodrošināt kuģu apgādi ar gāzi. Proti, Eiropas Savienības (ES) direktīva paredz, ka no 2025. gada ES ostās jābūt iespējai kuģi uzpildīt ar sašķidrināto dabasgāzi. Ceru, ka šis privātais projekts sekmīgi tiks īstenots un pēc kāda laika sašķidrinātās gāzes terminālis varētu tikt izskatīts kā Ventspils pilsētas apgādātājs ar šo produktu, jo dabasgāzes cauruļvada uz Ventspili nav. Diemžēl gāzesvada iztrūkuma dēļ ir zaudēti potenciāli labi ražotņu projekti, kuri varēja būt Ventspilī, bet tapa citviet – ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām. Ja būtu gāze, tad noteikti varētu piesaistīt vēl vairāk apstrādes rūpniecības projektu, it īpaši tos, kuriem tehnoloģiskajā procesā ir nepieciešama dabasgāze.
Kāds var būt rezultāts hipertrofētai konkurencei par kravām Latvijas ostu vidū?
Konkurence ir bijusi, ir un būs ne tikai Latvijas trīs lielo ostu, bet arī visas Baltijas valstu ostu starpā. Ir apstiprināta Latvijas ostu attīstības programma, kura šādu konkurenci neaizliedz, vēl jo vairāk, ja katrai no Latvijas lielajām ostām – Rīgai, Ventspilij un Liepājai – ir savs redzējums, sava darbības stratēģija. Ņemot vērā katras ostas vietējos apstākļus, specifiskās nianses, sadarbojoties valsts un vietējai varai, var sekmīgi attīstīt ostu darbību. Varu sacīt, ka Ventspils brīvosta ir brīnišķīgs Latvijas valsts centrālās varas un Ventspils pilsētas sadarbības rezultāts. Proti, osta gan Rīgā, gan Ventspilī, gan Liepājā tiek pārvaldīta uz valsts un pašvaldības paritātes principiem. Ventspils brīvosta vairāk nekā 25 gadu laikā ir izveidota tā, ka tā var pieņemt jebkuru kuģi, kurš spēj ienākt Baltijas jūrā. Tādu ostu Baltijas jūrā nav nemaz tik daudz. Ventspilī var apkalpot jebkuru kravu, kopš 2000. gada ostā ir uzbūvēti seši jauni termināļi, kuru līdz tam nebija. Savukārt kopš gadsimtu mijas Ventspilī ostā tiek attīstīta apstrādes rūpniecība, kā rezultātā ap 2010. gadu ir izlīdzinājies ostas termināļos un rūpniecībā strādājošo darbinieku skaits. Izstrādātā stratēģija, kas balstās uz trijiem ziloņiem – saglabāt un nostiprināt pašreizējās ostas pozīcijas šķidro un beramkravu tirgū, dažādot ostas darbību (konteineri, ro-ro satiksmes attīstība) un attīstīt brīvostas industriālās teritorijas rūpniecisko darbību –, jau ir nesusi augļus.
Raugoties no potenciālā kravas īpašnieka viedokļa, konkurence starp ostām ir nepieciešama, jo tā rada sava veida dzinējspēku – attīstībai, izaugsmei, efektivitātei utt. Maldīgi uzskatīt, ka kāda augstākā vara īstenos kādu sadali, kuras ostas ar kurām kravām strādās, un tas būs labākais risinājums. Latvija ir tranzīta līderis Baltijā tikai viena iemesla dēļ – ir trīs lielās ostas, kuru vidū ir konkurence, turklāt tās piedāvā plaša spektra pakalpojumus ļoti plašam potenciālo klientu lokam. Valstij nav svarīgi, kuru ostu izmanto kravu pārkraušanai, bet gan tas, lai krava ienāktu Latvijā. Greizsirdībai ostu vidū nav jēgas, svarīgākais, lai Latvija nepazaudētu kravas.
Vai konkurence nekļūst sīvāka arī Baltijas valstu ostu vidū?
Konkurence ir bijusi un būs, turklāt katrai ostai ir sava stratēģija un arī savas priekšrocības. Ja raugās uz Latvijas ostu konkurenci ar Lietuvas un Igaunijas ostām, tad jāsecina, ka Latvijas ostas cīņā par Krievijas tranzīta kravām ir uzvarējušas. Savulaik Latvijas ostām kā piemēru lika Tallinas ostu, pēdējos gados tas vairs nav aktuāli, un arī šādas idejas paudēji ir apklusuši, jo ziemeļu kaimiņvalsts galvaspilsētas ostā tranzīta kravas ir gājušas mazumā, kaut arī šajā ostā ir desmit miljoni pasažieru, kādā apmērā to nav ne tikai Latvijas galvaspilsētā, bet visās Latvijas ostās kopā. Un lai arī Latvijā, tostarp Ventspilī, ir daudz kas darīts, lai Tallinai atņemtu kādu pasažieru daudzumu, tomēr prāmji uz Helsinkiem no Latvijas dažās stundās nekursēja un arī nekursēs. Tieši Somijas un arī Igaunijas iedzīvotāji nodrošina pasažieru lauvas tiesu Tallinas ostā. Latvijā mums ir prāmju līnija Rīga–Stokholma, Liepāja– Traveminde (Vācijā) un Ventspils–Nīneshamma (Zviedrija).
Nedaudz citādāka situācija ir Latvijas dienvidu kaimiņvalsts Lietuvas ostā Klaipēdā, kura strauji palielinājusi kravu apjomu, tikai ir viena smalka nianse. Proti, Krievijas tranzītkravu Klaipēdas ostā ir ļoti maz, bet ir milzīgs Baltkrievijas kravu apjoms. Nenoliedzami, ka Baltkrievijas kravas lielā mērā koncentrējas tieši Klaipēdā.