Skolas iela pēdējos gados kļuvusi dzīvelīgāka; durvis vēris ne viens vien ēdināšanas uzņēmums, mājvietu tur atraduši entuziasti, kas bagātina pilsētas kultūras dzīvi

Skolas iela kļuvusi par vienu no riteņbraucēju galvenajām maģistrālēm, jo visā tās garumā pirms pāris gadiem brauktuves malā izveidota velojosla. Tas nebūt nav viss šīs ielas pluss – tās biznesa potenciālu atklājuši vairāki ēdināšanas uzņēmumi, kas tieši pēdējos gados tur saradušies kā sēnes pēc lietus, turklāt iela līdz ar Kaņepes kultūras centra aktivitātēm ir piesaistījusi kultūras mīļotājus. Šo ielu labi zina tie, kuri nodarbojas ar jogu un piekopj veselīgu dzīvesveidu. DB aptaujātie uzņēmēji teic, ka iela pēdējos piecos gados jūtami atdzīvojusies, viss attīstoties uz labo pusi. Šajā vasarā Stabu un Skolas ielas stūrī uz pavisam īsu brīdi jaunu akcentu tai piešķir urbānais dārzs Fresh, kas līdz šim pamestu piemājas sētu pārvērtis kafejnīcā.

Rīgas aktīvais centrs ir droša un nemainīga vērtība gan raugoties no investīciju viedokļa, gan izvēloties šo teritoriju kā dzīves un darba telpu, prognozē nozares eksperti.

Par pilsētnieku pakāpenisku atteikšanos no automašīnām liecina gan lēto taksometru kompāniju popularitātes pieaugums, gan velo popularitāte. Tāpat arī augšupeju piedzīvo tādi salīdzinoši jaunāki mobilitātes risinājumi kā auto un velo koplietošana, kas ļauj nomāt transporta līdzekli pat ļoti īslaicīgi – tikai, lai pārvietotos no punkta A un B un nedomāt par liekām formalitātēm vai uzturēšanu. «Turēt mašīnu, lai varbūt vienreiz mēnesī aizbrauktu uz laukiem, dzīvojot Rīgas centrā, kļūst pārāk neizdevīgi,» novērojusi Līga Platais, arhitekte un Depo projekts partnere.

Viņa pieļauj, ka, tāpat kā daudzās citās pasaules pilsētās, ar laiku Rīgā attīstīsies maksas velostāvvietas, kas varētu būt plats solis velosipēdu popularitātes virzienā un veicinās auto stāvvietu trūkuma Rīgas centrā mazināšanos dabiskā ceļā. «Dažs labs velosipēds jau šobrīd maksā dārgāk par automašīnu un kļūst par tādu kā statusu apliecinošu zīmi modernam rīdziniekam,» pārliecināta L. Platais.

Ir pagājuši 50 gadi un pienācis 2064.gads. Veselīgs dzīvesveids, it īpaši dabai draudzīgais velotransports dominē Latvijā, un par laikiem, kad ielas piepildīja automašīnas atceras vien vecāka gadu gājuma pilsoņi. Bērniem par auto kā par draudu sabiedrībai māca vienā programmas sadaļā kopā ar narkomānijas ļaunumu un atomieroču postu.

Visi brauc ar riteņiem, ugunsdzēsēji traucas ar velocisternām, policisti vajā noziedzniekus ar superbaikiem. Prezidents cēli pārvietojas ar kroņa Ērenpreisu, deputātiem, ministriem, augstiem ierēdņiem - visiem, kam pienākas dienesta transports, normatīvajos aktos ir noteikts savs riteņa veids, citam «šosejnieks», lai paspētu uz valdības sēdi, citam «kalninieks», lai tiktu pie vēlētājiem novados. Tomēr visizplatītākais ir parastais ielas velosipēds. Vairs nav neviena kardioloģijas centra, jo sabiedrība ir tik vesela, ka neviens vairs ar sirdskaitēm neslimo. Savukārt acīgie žurnālisti seko, lai kāds neapzinīgs deputāts, aizbraucis uz lauku mājām, neizdzen no garāžas noslēpto un laikus metāllūžņos nenodoto autiņu. Šādā pārkāpumā pieķertam politiķim, mandāts būtu jānoliek nekavējoties.

Salīdzinoši lētais elektriskais skrejritenis Xiaomi MiJia M365 noderēs biroja darbiniekiem, lai ātri veiktu nelielus attālumus pilsētā

Nīkstot garā galvaspilsētas sastrēgumā un caur automašīnas logu priecājoties par saulaino dienu, neviļus pārņem domas par citādiem pārvietošanās līdzekļiem pilsētā. Kājas un velosipēds ir pārbaudīta, klasiska un patīkama alternatīva, bet, ja glītā uzvalkā regulāri jāmēro vairāki kilometri vai arī negribas nopūlēties, minot pedāļus? Te varētu noderēt ielās aizvien biežāk redzamie elektriskie skrejriteņi.

Viens no tādiem – Xiaomi MiJia M365 – uz laiku nonāca arī DB rīcībā. Vai tas tiešām varētu būt ērts ikdienas pārvietošanās līdzeklis?

Dizains

Elektroskūteris paredzēts cilvēkiem augumā no 120 līdz 200 centimetriem, tādēļ ir diezgan augsts. Tā augstākais punkts ir vairāk nekā 110 cm virs zemes. Toties – šaurs, lai lavierētu pa gājējiem pilnām ietvēm un ar stūres ragiem nevienu neaizķertu. Taču stūres augstums nav regulējams, tādēļ pirmskolas vecuma bērniem atliek žēli noskatīties, kā lielākie vizinās, jo, turot rokas augstāk par pleciem, skrejriteni vadīt pagrūti.