Ir jautājumi, par kuriem jārunā vēl un vēl. Un jāturpina runāt, kamēr kādi lēmumu pieņēmēji beidzot ieklausās, sāk domāt, meklēt risinājumus.
Mēs pēdējā laikā daudz esam rakstījuši par to, cik aktīvi un lielā mērā arī efektīvi rīkojas daudzas Eiropas valstis, lai mazinātu kaitējumu, ko ekonomikai nodara straujais energoresursu cenu un inflācijas kāpums. Mēs arī esam rakstījuši par to, cik aplami rīkojas mūsu politiķi, problēmu mēģinot aizlāpīt vien ar īslaicīgiem un tikai daļai sabiedrības paredzētiem pabalstu ielāpiem.
Šonedēļ mūsu rīcībā nonācis svaigs BDO pētījums tieši par šo tēmu, kas atkal ļauj par to runāt, balstoties uz konkrētiem faktiem.
Bet fakti tiešām ir graujoši. Mūsu ekonomiku graujoši. Par kādu mūsu uzņēmumu konkurētspēju varam runāt, ja te par visu jāmaksā maksimālā cena?
Bet, piemēram, Lietuvā uzņēmumiem tiek piedāvāti ne tikai gāzes un elektroenerģijas cenu kompensācijas risinājumi, kam atvēlēti 120 miljoni eiro, bet arī mērķfinansējums skartajām nozarēm 142 miljonu eiro apmērā. Savukārt Igaunijā tika būtiski samazināts akcīzes nodoklis elektroenerģijai un dabasgāzei. Turklāt dabasgāzei akcīzes nodokļa likme samazinās līdz 2017. gada līmenim, bet elektroenerģijai akcīzes nodokļa likme no 1. maija samazinājās 4,5 reizes – no 4,47 eiro līdz 1 eiro par MWh, kas ir minimālā Eiropas Savienības atļautā likme.
Patērētājiem tas nozīmē elektroenerģijas cenu samazinājumu par aptuveni 3,1%. Lieliem elektroenerģijas patērētājiem ir paredzēta akcīzes nodokļa atlaide 0,5 €/MWh apmērā. Noteikti izlasiet Māra Ķirsona rakstu par šo tēmu! Arī par to, kā šajā situācijā rīkojas par Latviju krietni bagātākas valstis – Vācija, Itālija, Īrija, arī Polija.
Tā lielā bēda, šķiet, ir tā, ka mūsu lēmumu pieņēmēji laikam nesaprot, cik ekonomikā viss cieši saistīts. Ja vienā valstī ražot kaut vai pārtiku ir lētāk, skaidrs, ka importa prece mūsu veikalu plauktos izkonkurē vietējo. Patērētājs pērk lētāko, tātad importu. Kāpēc tik nepatriotiski? Aiz nabadzības.
Pat tam, kas tiek pie valsts vai pašvaldības pabalsta, ar iztikšanu ir pašvaki, vēl jo vairāk, ja zināms, ka apkures izmaksas rudenī, tā teikt, ies kosmosā. Kā sekas tam – mūsu uzņēmumi, kam pašizmaksa neizbēgami ir augstāka, nevar pārdot savu produkciju, strādā ar zaudējumiem vai, kā redzam no konkrētiem piemēriem, pārtrauc savu darbību. Un, jo ilgāk tā turpinās, jo grūtībās nonāk lielāks skaits uzņēmumu, kamēr konkurenti no citām valstīm aizvien nostiprina savas pozīcijas arī mūsu tirgū.
Ja nenoķer īsto brīdi, faktiski var sākties lavīnas efekts – mūsu uzņēmumi iznīkst, atlaiž darbiniekus, tiem vajag pabalstus, nauda budžetā, pamatā PVN, vēl kādu laiku nāk, bet, izsīkstot pirktspējai un pieaugot palīdzības prasītāju skaitam, valstij draud nepatikšanas, ko nevienam negribas novēlēt. Savukārt, ja ir zemāks PVN vai akcīze, ja ir citi pasākumi, kas aprakstīti arī pieminētajā rakstā, tas ļauj saglabāt dzīvotspēju uzņēmumiem, tātad nodrošināt darbavietas, nodokļu plūsmu, pirktspēju utt. Faktiski tas ļauj ekonomikai pilnvērtīgi funkcionēt.
Jā, iespējams šajā situācijā varam vainot vēlēšanu tuvošanos. Lai pirktu nabadzīgāko vēlētāju balsis, tiek dāvāti pabalsti, tam vajag naudu, tāpēc PVN un akcīzes likmes tiek turētas nemainītas, kas pie augstām energoresursu cenām budžetam ir īpaši izdevīgi, bet tad īsi pirms vēlēšanām, ļoti iespējams, nāks nākamais politiķu dāsnuma vilnis jeb vēl viena vēlētāju pirkšanas akcija – nodokļu mazināšana atsevišķās pozīcijās. Vēlētāju varbūt tā var nopirkt, taču robus ekonomikai, ko nodara pašreizējā politika, ar to aizlāpīt būs par vēlu.
Pavisam vienkārši runājot, tie uzņēmumi, kas būs, tā teikt, nogājuši pa burbuli, vairs neatgūsies. Lietosim aizvien vairāk importa preču un pakalpojumu, strādāsim ārzemniekiem piederošos uzņēmumos, dzīvosim ārzemniekiem piederošos vai to apsaimniekotos mājokļos un varēsim mazbērniem vien stāstīt savu vecvecāku stāstus par kādreiz bijušu plaukstošu, nacionālu valsti Latviju.
Un šajā pašā kontekstā – pavisam nesen, maija beigās, Latvijas interneta portālos bija lasāma ziņa, ka, reaģējot uz inflācijas kāpumu, Putins palielinās pensijas un sociālos pabalstus. Kā redzam no komentāriem, daudzus uzjautrināja, ka kaimiņvalsts vadītājs teju vai pie salmiņa ķeras, lai noturētos, bet... Vai tikai šķiet, ka pie mums tiek īstenota tieši tāda pati, krasi atšķirīga no Rietumvalstu izvēlētās, politika? Ar kādu mērķi?
