Izskatās, ka premjera Ivara Godmaņa paziņojums par inflācijas aprēķināšanas metodikas pārskatīšanu liecina par sakāves atzīšanu cīņā ar inflāciju. Ja reiz diskusija ir nonākusi pie aprēķinu metodikas, jādomā, ka valdības iespējas cīnīties ar cenu kāpumu ir izsmeltas un tās rīcībā efektīvu instrumentu situācijas uzlabošanai vairāk nav.
Protams, no vienas puses, laikam ejot, iedzīvotāju patēriņa grozi mainās. Tas ir neizbēgami, jo mainās gan cilvēki, gan viņu paradumi. Ja mēs salīdzinātu, tad redzētu, ka vidējā statistiskā Latvijas iedzīvotāja patēriņa grozs šobrīd ir citādāks, nekā tas bija deviņdesmito gadu sākumā. No šāda viedokļa raugoties, mainoties groza preču attiecībām, būtu nemitīgi jāmainās arī izejas punktiem inflācijas aprēķināšanā. No otras puses, ja mēs salīdzinām rādītājus no gada uz gadu, nedomāju, ka šīs izmaiņas būtiski ietekmē iedzīvotāju paradumus īsākā laika posmā, jo cilvēki tomēr ir konservatīvi un to, ko viņi ir darījuši vakar, to viņi, visticamāk, darīs arī šodien un rīt. Un nekādi lieli kūleņi šeit parasti nemēdz notikt. Savukārt ilgākā laika posmā pārmaiņas var parādīties.
Šķiet loģiski, ka inflācijas aprēķināšanas formulā būtu jāizmanto faktiskās patērētāju samaksātās cenas, nevis tikai regulatoru noteiktie tarifu pieaugumi vai pakalpojumu teorētiskās cenas. Protams, nevar apskatīt vienu tipisku Latvijas iedzīvotāju, jo, domājot par patēriņu, tāda nav - ir jāaplūko plašāka cilvēku kopa. Ir jāskatās, cik daudzi iedzīvotāji faktiski patērē tabakas izstrādājumus, jo visi taču nesmēķē, cik daudzi maksā, piemēram, par centralizēto dzīvokļa apkuri, bet cik daudzi kurina paši ar malku.
Ir jāņem vērā vēl viens svarīgs aspekts. Pateicoties tam, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā, valstij saistoši var būt, piemēram, Eurostat noteiktie standarti, kādā veidā dalībvalstīm ir jārēķina daudzie dažādie rādītāji, lai tos varētu salīdzināt Eiropas līmenī. Un man gribētos domāt, ka inflācija ir tas rādītājs, kura aprēķināšanā valstīm nav šī absolūtā rīcības brīvība, kas ļautu veikt aprēķinus pēc pašu ieskatiem. Pieņemu, ka pastāv stingras Eiropas vadlīnijas, kādā veidā šis rādītājs tiek aprēķināts, jo inflācijas rādītājs tiek izmantots arī Eiropas Centrālās bankas lēmumos attiecībā uz eiro ieviešanu dalībvalstīs. Latvijas Centrālā statistikas pārvalde visdrīzāk rūpīgi seko līdzi šiem standartiem, kas neļautu tik viegli ieviest korekcijas inflācijas aprēķināšanas principos un formulās. Līdz ar to iespējamā patēriņu groza koriģēšana varētu būt Eiropas, nevis Latvijas diskusija par to, kādā veidā ir jārēķina šie skaitļi.
Nedomāju, ka ar inflācijas rādītājiem šobrīd tiktu manipulēts, t.i., tie ļaunprātīgi būtu palielināti. Varai un valdošajai koalīcijai nav vajadzīga cilvēku neapmierinātība, kas izriet no ikmēneša šausmināšanās par kārtējo augsto inflācijas skaitli. Diemžēl pašlaik vērojams, ka esošais inflācijas līmenis rada nopietnas problēmas politiskajai elitei, kurai ir ļoti nepieciešama sabiedrības uzticības kredīta atgūšana. Līdz ar to pašreizējā situācija vedina domāt, ka pie varas esošajiem nav instrumentu, lai samazinātu inflāciju. Grūti ir atrast vēl kādu citu jautājumu sabiedrības dienaskārtībā, kurš Latvijas iedzīvotājam būtu vēl sāpīgāks nekā šis. Līdz ar to var secināt, ka, kamēr Latvijā inflācija būs tik augsta kā pašlaik, valsts vara un valdošā politiskā elite nevar cerēt, ka kāps sabiedrības uzticēšanās reitingi, un nākamās vēlēšanas beigsies tāpat kā iepriekšējās – bez būtiskām pārmaiņām politiskajā vidē.
