Starp pasaules veiksmīgākajiem un turīgākajiem cilvēkiem netrūkst tādu uzņēmēju, kuri, būvējot savas biznesa impērijas, iztikuši bez akadēmiskajām zināšanām. Pie drop-out saraksta pieder gan Bils Geitss, Marks Cukerbergs, Ričards Brensons un Stīvs Džobss, gan pašmāju inovatīvais mežu nozares uzņēmējs Gundars Skudriņš. Vaicāts par izglītības nozīmi savā dzīvē, arī datu vizualizācijas stārtapa infogr.am līdzdibinātājs Uldis Leiterts intervijā žurnālam Klubs atzīst, ka bakalaura studijas datorgrafikā ilgušas septiņus gadus un veselu gadu viņš vilcis garumā tādu lietu kā aiziešanu pakaļ diplomam. Vai tas nozīmē, ka nākamajiem biznesa ģēnijiem augstākā izglītība nav nepieciešama?
Runājot par tiem starptautiskajiem biznesa guru, kam nav augstākās izglītības, bieži aizmirst pieminēt, ka daudzi no viņiem jau vidusskolas gados ir izcēlušies ar neparastām spējām un dotībām. Marks Cukerbergs, piemēram, pirms iestāšanās Hārvardas Universitātē lasīja Homēra darbus sengrieķu valodā, pārvaldīja latīņu un mandarīnu valodu, kā arī bija labs paukotājs.
Jāņem vērā arī tas, ka daļa slaveno pasaules uzņēmēju ir cēlušies no visai nelabvēlīgām ģimenēm vai vismaz izjutuši nopietnu naudas trūkumu bērnībā, kas ir kalpojis par stimulu pārvarēt grūtības un izsisties. Piemēram, Amansio Ortegam, Inditex apģērbu impērijas īpašniekam, kurš pārvalda tādus zīmolus kā Zara un Massimo Dutti, nācās 13 gadu vecumā pamest skolu, jo ģimene bija pārāk nabadzīga, lai varētu atļauties izglītot savu atvasi. Arī vairāki ASV pārtikas nozares magnāti, piemēram, miljardieri Karls Lindners (American Financial Group un United Dairy Farmers dibinātājs) un Deivids Merdoks (Dole Food Company īpašnieks) ap 13–14 gadiem ir pametuši skolu, lai varētu uzsākt darbu un palīdzētu savām ģimenēm. Vai tas nozīmē, ka biznesa veiksmes nosacījums ir grūta bērnība? Arī ne! Pārsvarā šādās izejas pozīcijās nonākušos cilvēkus piemeklē sociāli nelabvēlīgs dzīves gājums ar dažādām postošām atkarībām.
Pētījumi pierādījuši, ka pārējos līdzvērtīgos apstākļos lielāka iespēja kļūt par biznesmeni ir tiem, kuru ģimenēs kāds jau nodarbojas ar uzņēmējdarbību, kā arī tiem, kam ir pieeja sākumkapitālam, ko var brīvi aizņemties no ģimenes budžeta. Tātad statistiski lielākā daļa veiksmīgo uzņēmēju nāk no labām un turīgām ģimenēm, kurās ir redzēts pozitīvais biznesa veidošanas piemērs. Starp šādiem gadījumiem minams Vorens Bafets, Džordžs Soross, Pīters Linčs, Google dibinātāji un Skype izstrādātāji, tomēr šādu personu veikums ir mazāk pamanāms, jo šķiet pašsaprotams, un rezultātā šo veiksmīgo uzņēmēju biogrāfijai netiek pievērsta tik liela uzmanība.
Arī Latvijas veiksmīgāko start up uzņēmēju dibinātājiem pārsvarā ir vismaz bakalaura diploms – draugiem.lv dibinātājam Laurim Libertam ir maģistra grāds e-biznesā un inovācijās no Lankasteras Universitātes, latviešu apģērbu zīmola OneWolf līdzradītāja Sarmīte Mickeviča studē uzņēmējdarbību un ekonomiku doktorantūrā (starp citu, OneWolf zīmolam ir arī patents), bet patlaban ambiciozākā Latvijas start up projekta Pilot Automotive Labs iniciators, biznesa vadības maģistrs Rihards Gailums, kurš attīsta savu projektu Singapūras Enchant tehnoloģiju akseleratorā, pats pat ir aktīvi iesaistījies Rīgas Stradiņa universitātes jaunās bakalaura programmas Starta uzņēmējdarbības vadība izveidē un docēšanā.
Tāpēc apgalvojums, ka augstākā izglītība nav nepieciešama, lai kļūtu par nākamo Cukerbergu, nav līdz galam patiess. Vienmēr ir asni, kas izlauzīsies cauri asfaltam par spīti visam, taču tas ir izņēmums, nevis norma. Ja mēs gribam vairot veiksmīgo uzņēmēju skaitu Latvijā un radīt savu Skype, augstākajai izglītībai ir ļoti liela loma. Lai gan nav iespējams precīzi prognozēt, kādas prasmes būs nepieciešamas darba tirgū pēc padsmit gadiem, universitātes turpina kalpot par platformu, kur satiekas līdzīgi domājoši prāti un rodas jaunas idejas, kas nākotnē var pāraugt veiksmīgā biznesā. Tāpēc mūsdienās pasaules vadošās universitātes papildus fundamentālai zinātnes attīstībai kļuvušas par inovāciju katalizatoriem, aktīviem uzņēmējdarbības vides veidotājiem un sadarbības veicinātājiem starp uzņēmējiem, zinātniekiem un valsts sektoru. Šādi augstskolām ir potenciāls kļūt par platformām, kur notiek inovāciju alķīmija.
