Latvijas uzņēmējiem jāmeklē jauni eksporta tirgi gan rietumos, gan dienvidos, vienlaikus jābūt gataviem «ielekt» atpakaļ Krievijā, tiklīdz tāda iespēja rodas; vajadzīgs LTRK likums
Par to intervijā DB stāsta Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Gundars Strautmanis. Viņaprāt, nevajag situāciju dramatizēt, vienlaikus saprotot, ka konkrētiem uzņēmumiem Krievijas tirgus aizvēršana ir ļoti sāpīgs notikums. Savukārt par LTRK likumu G. Strautmanis bilst, ka tāds nav tikai atsevišķās Eiropas valstīs.
Kādu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību atstāj Krievijas rubļa vērtības kritums?
Pēdējā gada laikā ekonomikā arvien pieaug ģeopolitisko notikumu ietekme. Krievijas valūtas vājums ir to atblāzma. Tā ir force majeure situācija, jo ietekmējusi ne tikai divu valstu – Latvijas un Krievijas –, bet arī daudzu citu ES dalībvalstu kompānijas un darījumu attiecības. Kopējā ietekme Latvijā, vērtējot pēc īpatsvara gan eksportā, gan importā, nav milzīga. Latvijas eksports uz Krieviju bija aptuveni 10% robežās no kopējā eksporta apjoma, taču līdzīgs īpatsvars ir arī importa struktūrā. Protams, tie ir miljardi eiro, un konkrēti vairāku nozaru uzņēmumi, kuriem Krievija bija vienīgais vai vislielākais darījumu partneris, to izjūt ļoti sāpīgi. Vissliktāk jūtas tieši tie uzņēmumi, kurus sankciju karš tieši neskāra, taču Krievijas rubļa vājums aizvēra šīs valsts tirgu, bez jebkādiem embargo. Vienīgais risinājums ir meklēt jaunus eksporta tirgus. Citas receptes jau nav.
Kur redzat šos potenciālos jaunos tirgus Latvijā ražotajām precēm?
Liela daļa pasaules ir atvērta, un mums jāspēj piedāvāt konkrētiem tirgiem interesantas preces. Domāju, ka viens no tādiem neizmantotajiem potenciālajiem eksporta tirgiem ir Turcija. Latvijai un Turcijai ir stabilas politiskās attiecības visaugstākajā līmenī, 90 miljoni iedzīvotāju, kas ir labs priekšnoteikums tirgus pieprasījumam. Skaidra indikācija ir arī abu valstu Tirdzniecības un rūpniecības kameru līmenī – ir vēlme sadarboties ne tikai no Latvijas, bet arī no Turcijas uzņēmējiem. Valsts prezidenta (bijušā LTRK prezidenta) Andra Bērziņa vizītes laikā Turcijā abu valstu Tirdzniecības un rūpniecības kameru vadītāji parakstīja sadarbības līgumu, un pēc Turcijas puses iniciatīvas tiek veidota īpaša darba grupa, tieši ekonomiskās sadarbības veicināšanai. Turcija ir iespēju zeme vidējo Austrumu reģionā, bet Polija varētu kļūt par iespēju, strādājot rietumu virzienā. Politiskā retorika Baltijas valstis un Poliju lielākoties liek vienā «aplokā». Gan Latvijas, gan visas Baltijas valstu un Polijas intereses, kā arī vienlaikus nosacītās problēmas ir līdzīgas. Polijā dzīvo aptuveni 40 miljoni iedzīvotāju, kas arī ir potenciālie Latvijā ražoto preču patērētāji. Jā, protams, Poliju bieži vien dēvē par «Austrumeiropas Ķīnu», kura ražo teju vai visu un ar ražojumiem apgādā ne tikai Vāciju, Austriju, bet arī Baltijas un Skandināvijas valstis, tomēr tas nenozīmē, ka neko šajā valstī nevaram pārdot. Tieši otrādi – šo Polijas lielražošanu varētu izmantot, lai caur to iegūtu jaunus eksporta tirgus.
Polija un Turcija ir tikai divi tirgi ar labu potenciālu, bet nebūt ne vienīgie. Protams, bez darba nekādus augļus (jaunus tirgus) iegūt nevar, ir un būs smagi jāstrādā.
Visu interviju Jāiekasē esošie nodokļi, nevis jāceļ likmes lasiet pirmdienas, 16. marta, laikrakstā Dienas Bizness (3. lpp.)!