Vairākkārt jau esam rakstījuši par energoresursu cenu straujo kāpumu, tā cēloņiem, ietekmi uz ekonomiku, tostarp gan ražošanas izmaksām, gan patērētāju pirktspēju.

Piemēram, pirms pāris nedēļām aktualizējām problēmu, ka elektroenerģijas cenas kaut vai tepat blakus Igaunijā ir krietni zemākas nekā Latvijā, attiecīgi tas vājina mūsu uzņēmumu konkurētspēju, kavē sabiedrības kopējā dzīves līmeņa kāpumu, tātad bremzē patēriņa tirgu utt. Protams, šai problēmai pievērsa uzmanību arī citi mediji.

Un zīmīgi, ka it visur, ja jautāja amatpersonām, kāda ir izeja un ko varam darīt, atbildēs bija jaušama bezspēcība – ko nu mēs..., tā ir pandēmijas ietekme, tas ir brīvais tirgus, kurā nevaram iejaukties, tāda ir ģeopolitiskā situācija utt. Dīvaini, bet šīs atrunas brīžiem izskanēja tik automātiski, tik viegli, it kā tie būtu vien tukši vārdi, kas piesedz kādus citus, sev izdevīgus apsvērumus, teiksim, par to, ka valsts budžetā līdz ar augstajām cenām lielāki sanāk akcīzes nodokļa un/vai PVN ieņēmumi.

Līdz ar energoresursu cenu kāpumu aug arī inflācija? Jā, bet vai ir manīts, ka kāds no lēmumu pieņēmējiem par to īpaši satrauktos, sauktu ekspertus uz apspriedēm, meklētu risinājumus, lai šo tendenci kaut kā mazinātu? Skaidrs, ka to neraujas darīt, jo tad jāiet tālāk – jāpieņem lēmumi, turklāt tādi, kas būtu patiesi efektīvi, proti, jānonāk līdz veiksmes stāstam. Bet tas ir pārāk sarežģīti, vai ne?

Vieglāk atrunāties ar kopīgo ekonomisko telpu, kurā mūsu manevra iespējas esot ierobežotas. Un vieglāk atrunāties ar kovidu. Nu labi, vēl var piesolīt nelielus pabalstus sabiedrības nabadzīgākajai daļai, bet neko vairāk. Bizness lai kuļas, kā spēj. Viss varbūt varētu tā arī palikt, ja vien arī citur tāpat rīkotos. Bet nupat pagājušajā nedēļā viena pēc otras sekoja divas zīmīgas ziņas, kas liek vismaz aizdomāties par to, ka arī pie mums varbūt kaut ko varētu sākt darīt lietas labā.

Vispirms ASV prezidents Džo Baidens paziņoja, ka no valsts stratēģiskajām rezervēm tirgū tiks laisti 50 miljoni barelu naftas, sadarbībā ar citām valstīm cenšoties ierobežot kraso degvielas cenas kāpumu. Kāda augsta ranga ASV valdības amatpersona paudusi, ka, iespējams, valdība arī turpmāk iesaistīsies, lai stabilizētu tirgu. Un tad pēc dažām dienām arī Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja par nodokļu samazinājumiem degvielai un enerģijai, kā arī subsīdiju piešķiršanu grūtībās nonākušajām mājsaimniecībām, tādējādi cenšoties mazināt inflācijas negatīvo ietekmi.

Protams, protams, Latvija ir pārāk maza, lai ko ietekmētu ar savām stratēģiskajām rezervēm (vēl arī jautājums – cik tās reāli lietojamas šādā gadījumā). Bet stāsts par nodokļu samazināšanu varbūt ir vismaz apsvēršanas vērts? Un varbūt, fokusējoties ne tikai uz visnabadzīgākajiem gala patērētājiem, bet arī biznesu, kam energoresursu augsto izmaksu dēļ nākas celt preču un pakalpojumu cenas, no kā tāpat cieš it kā valsts formāli atbalstītie visnabadzīgākie?

Jā, var jau teikt, ka valsts jau tā izdod milzu summas uzņēmēju atbalstīšanai, taču, pirmkārt, tas saistīts nevis ar energoresursu cenu kāpumu, bet gan, lai mazinātu kovida ietekmi, otrkārt, tas ir nevis tiešs atbalsts, bet gan pirms palīdzības atvēlēšanas (tā vēl jāizlūdzas!), dalot uzņēmējus kaut kādās dīvainās grupās – lieli vai mazi, pelnoši vai strādājoši ar zaudējumiem, dažkārt šķiet, ka arī labie, politiski pietuvinātie vai sliktie utt.

Svaigs piemērs: Valsts ieņēmumu dienests pavēstījis, ka kovida krīzē cietušie lielie uzņēmumi varēs pieteikties grantam apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai. Labi. Vai visi? Nē, 100 uzņēmumi kvalificējoties atbalsta saņemšanai. Pārējiem jāpēta, kādās tie kategorijās kvalificējas, bet, ja nekvalificējas, tātad valstij nav vajadzīgi, var pārcelties uz kādu biznesam draudzīgāku valsti?

Daudz korektāki un arī vienkāršāk administrējami taču būtu pasākumi, kas ļauj vieglāk šos laikus pārdzīvot visiem. Un to var darīt tieši ar mērķētu nodokļu mazināšanu. Uz laiku, protams.

Un te der atgādināt, ka, piemēram, degvielas cenu veido apmēram šādas izmaksu proporcijas: 40% – degvielas cena, 1% – valsts obligāto rezervju glabāšanas nodeva, 35% – akcīzes nodoklis, 17% – PVN, 7% – mazumtirdzniecības un DUS uzturēšanas izmaksas. Savukārt elektrības cena, ko maksā patērētājs, veidojas no trim komponentiem – pašas elektroenerģijas cenas, pārvades un sadales sistēmu pakalpojumiem, kā arī PVN un OIK. Abos gadījumos daļa, ko valsts iekasē, ir ļoti prāva un noteikti izmantojama cenas regulēšanai. Ja vien ir politiska griba to darīt.