Notikumi ap Liepājas metalurgu atkal aktualizēja jautājumu par to, ka Latvijā, tā teikt, viena roka nezina, ko otra dara, un vispār abas darbojas kaut kādu ne kopīgu interešu vārdā.
Der atgādināt, ka šā gada 30. aprīlī Latvijas valsti pārstāvošā SIA FeLM noslēdza līgumu par bijušā Liepājas metalurga elektrotēraudkausēšanas kompleksa kustamās un nekustamās mantas pārdošanu Turcijas uzņēmumam Aslanli Metalurji, kas apliecināja gatavību tur atjaunot ražošanu.
Drīz pēc tam Liepājas SEZ valde nolēma izmantot pirmpirkuma tiesības uz teritoriju ar kopējo platību aptuveni 32 hektāri, kuru no FeLM bija iegādājies Aslanli Metalurji.
To akceptēja arī pašvaldība. Tam, kas noticis, jau atrasts ļoti trāpīgs salīdzinājums – tu nopērc automašīnu braukšanas kārtībā, bet tad izrādās, ka tās riteņus drīkst savākt kāds cits. Protams, tiek runāts par to, ka tos riteņus būs iespēja nomāt, taču, pirmkārt, ir skaidrs, ka tas nozīmē nemitīgas nolietojuma, vides piesārņojuma u.tml. pārbaudes, un, otrkārt, nav stabils ilgtermiņa risinājums, jo skaidrs, ka nomas līgumu kādā brīdī var arī nepagarināt. Vēl jo vairāk, ja paralēli tiek skandināts par pašvaldības vēlmi apgūt Eiropas fondu naudu un šajā vietā piesaistīt pavisam citu biznesu.
Tātad valsts interese bija iztirgot tai pašvaldības teritorijā piederošu mantu, pašvaldības interese – lai pircējs savāc to, kas tiek uztverts par apgrūtinājumu, un pazūd? Ja tā, kāpēc uzreiz nevarēja skaidri definēt, ka tieši tādi būs spēles noteikumi? Jo tad kustamā manta būtu lūžņu cenā, bet tagad no pircēja bija iespēja izspiest maksimumu?
Protams, konkrētā turku uzņēmuma vietā šādās Latvijā diemžēl aizvien tipiskākās lamatās varēja iekrist investori no jebkuras citas valsts, tāpēc pamats satraukties ir tieši par to, ka ar šādu rīcību tiek raidīts faktiski citus investorus atbaidošs signāls. Un, protams, arī vēstījums par to, ka Latvija orientēta nevis uz to, lai te attīstītu ražošanu, bet vien uz visa veida starptautiskā atbalsta un pabalstu apgūšanu, piesedzoties ar šobrīd modē nākušiem zaļuma lozungiem.
Kādus ārvalstu uzņēmējus pēc kaut kā tāda būs iespējams Latvijā piesaistīt? Tādus, kas atbrauks ar ceļasomu, īrēs vien biroju telpas un, izmantojot vietējos resursus, sniegs pakalpojumus vien vietējam tirgum, kamēr tas būs spējīgs par tiem maksāt, lai pēc tam aizdotos tālāk? Vai tiešām būtu grūti valsts un pašvaldību amatpersonām jau laicīgi saskaņot savas vēlmes un piedāvāt reālu preci, ko vēlas pārdot? Tiešām grūti jau pirms investoru piesaistes vispirms pašiem tikt skaidrībā, ko gribam – attīstīt ražošanu vai tikai fokusēties uz fondu apguves projektiem, un tad attiecīgi spēlēt ar atklātām kārtīm?
Pretējā gadījumā ir neskaidrība, pievilšanas risks un līdz ar to arī ļoti daudzos citos veicināta pastiprināta piesardzība te kaut ko investēt. Jo šādi gadījumi neapšaubāmi paliek vēsturē, tos ņem vērā tie, kas plāno investīcijas.
Protams, dzirdēts par ļoti daudziem gadījumiem, kad arī citās valstīs tieši pašvaldība vai vietējā kopiena nepieļauj to, ka tai nevēlams ārzemnieks iegādājas kādu īpašumu, taču tas nav stāsts par Latviju, proti, pie mums tāds mehānisms nestrādā, tieši otrādi – ārzemnieki ir pirkuši un pārdevuši visdažādākos kustamos un nekustamos īpašumus Latvijā, tostarp lielus mežu īpašumus, kas skaitās nacionālā bagātība, un nevienas institūcijas līmenī tam nav mēģināts radīt barjeras, nemaz nerunājot par pirmpirkuma tiesību izmantošanu.
Arī šajā gadījumā, cik noprotams, pašvaldībai, tās struktūrām ir nevis iebildumi pret konkrēto uzņēmēju, bet gan vēlme izmantot likumā doto iespēju, lai tiktu pie daļas no tā, ko valsts pārdevusi citam, proti, zemes. Izklausās absurdi, vai ne? Un ļoti nesaimnieciski, nevis ilgtspējīgi, īpaši, ja paralēli visu laiku no dažādām politiskām tribīnēm tiek skandināts, cik svarīgi, lai pie mums attīstītos moderna ražošana, tiktu piesaistītas investīcijas, radītas darba vietas, ražotas preces ar augstu pievienoto vērtību eksportam utt