Latvijas profesionālajos teātros katrs valsts ieguldītais lats aptuveni tikpat piesaista no citiem avotiem.
Teātris, tāpat kā citas radošās industrijas, rada un izmanto intelektuālo īpašumu, līdz ar to tā efektivitāti noteikt ir sarežģīti. Latvijā pēdējā desmitgadē ir veikti vairāki pētījumi, lai noteiktu kultūras nozīmi tautsaimniecībā. Tie apliecina, ka teātris ir viena no ekonomiski efektīvākajām kultūras nozarēm gan tā popularitātes, gan sintētiskās dabas dēļ – iestudējumu veidošana prasa dažādu citu nozaru produktu patēriņu. Dotācijas ir pielīdzināmas ES fondu finansējumam ražošanā – tās «silda» industrijas aktivitāti. Teātra mākslu Latvijā pozitīvi raksturo arī tradicionālie ekonomikas indikatori – uzņēmumu skaits, nodarbinātība, apgrozījums, eksports. Raksturīgākais un vienlaikus visgrūtāk izmērāmais lielums ir produkta pievienotā vērtība. «Nav izmērāma cilvēka pacilātība, iedvesma, pašapziņa. Bet tās ir lietas, ko dod nemateriālā pievienotā vērtība rutīnas nogurdinātam cilvēkam,» norāda Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins.
Teātra pašu ieņēmumu nozīmīgāko daļu (ap 80%) veido pārdotās biļetes. Piemēram, Nacionālā teātra biļešu ieņēmumi pērn bijuši gandrīz 1,4 milj. Ls jeb vairāk nekā 60% no teātra kopējā budžeta. Taču cenu politika ir cieši saistīta ar ekonomisko situāciju valstī un vērsta uz pieprasījuma un piedāvājuma sabalansēšanu. «Nosakot biļešu cenas teātrī, tiek ņemts vērā gan spēles laukums, gan izrādes ilgums, taču uz teātra biļešu cenu veidošanu nevar īsti attiecināt standarta cenu veidošanas principus. Mūsu cenu politika ir ļoti elastīga, ņemam vērā skatītāju pirktspēju,» atzīst Jaunā Rīgas teātra (JRT) Reklāmas daļas vadītāja Dagnija Grīnfelde. Līdzīgi biļešu cenas veidojas arī citos teātros, iekļaujot dažādas akcijas un ņemot vērā sociāli jutīgo grupu intereses, un tikai daļēji cenu var saistīt ar izrādes izmaksām.
Visu rakstu lasiet 26.septembra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/6
#2/6
#3/6
#4/6
#5/6
