«Es... Tagad visi to izlasīs... Es tiešām ļoti raudāju pirmos gadus, kad sāku strādāt Valsts kontrolē. Psiholoģiski tas bija ļoti, ļoti smags laiks, ko radīja vide, jaunas komandas veidošana,» intervijā izdevumam Ieva atklājusi valsts kontroliere Inguna Sudraba.
«Tajā laikā tiešām daudz raudāju, bet pēc cita dzīves perioda, kurā daudz ko pārdomāju un sevī pārkārtoju, tas viss man ir kā ar roku noņemts. Un ticu - Dievs visu manu smagumu ir paņēmis pie sevis,» viņa turpinājusi.
Vaicāta, kāds ir viņas redzējums par to, kas pašlaik notiek Latvijā, I. Sudraba stāstījusi: «Latviju izjūtu enerģētiski, un pašlaik Latvija enerģētiski iztukšojas. Man ir žēl, ka tā notiek, jo ar labu un stipru enerģētiku piepildīta Latvija mums visvairāk vajadzīga. Enerģija no Latvijas aiziet projām tāpēc, ka esam ļoti sašķelta sabiedrība. Mums nav kopēja mērķa par savu valsti, un nespējam būt saimnieki savā zemē. Mums tā iespēja ir dota, bet mēs neprotam un negribam būt saimnieki savā zemē. Runājam sliktu, domājam sliktu. Arī par savu valsti. Mana pārliecība: vārdi, ko izsakām, pēc tam dzīvo reālu dzīvi. Runājot sliktu, pievelkam ļauno un negatīvo, tāpēc mums jārunā spēcīgi, pozitīvi vārdi.»
«Latvijā jau gadsimta garumā latvietes nekad nav bijušas vārgās mājsaimnieces. Viņas vienmēr bijušas stipras sievietes. Man grūti teikt, vai sieviešu stiprums padara vīriešus vājākus, bet tāpēc viņiem jāspēj būt vēl stiprākiem, lai parādītu, ka viņi var aizsargāt arī to stipro sievieti. Palaišanās un nespēja vai nevēlēšanās cīnīties rada vājus raksturus, un tas nenotiek tikai ar vīriešiem, bet arī sievietēm. Mani skumdina, ka daudziem ir bailes atklāti pateikt savu viedokli, cīnīties par savu pozīciju. Varbūt viņiem bail, ka to noniecinās, nepieņems vai izsmies. Ir tik nožēlojami, kad sarunā ar vīrieti, kas ir amatpersona, viņš pauž atbalstu manam viedoklim, bet, tiklīdz tas jāizsaka publiski, kļūst neizlēmīgs un nedrošs. Nicinu divkosību, jo tā manās acīs ir vājuma pazīme. Ja nevaru uzticēties cilvēkam un būt pārliecināta, ka viņš ir godīgs, no viņa izvairos,» stāstījusi Sudraba.
Uz jautājumu: «Kā jums šķiet, vai pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām pārmaiņas, uz kādām cerējām, ir jūtamas?» valsts kontroliere atbildējusi: «Lai redzētu, vai kaut kas būs mainījies, jāpaiet laikam. Varbūt pēc gada varēsim spriest, vai politikā ir radīta cita vide. Neticu pozitīvām pārmaiņām, kuras tiek virzītas ar nostādni pret. Tie pretnostatījumi, arī etniskajā ziņā, kas pavadīja koalīcijas un valdības veidošanas procesu, neveicina sadarbību un neradīs labāku un pozitīvāku vidi. Ja nav tālākas attīstības, nekas jauns netiek radīts. Lai kaut ko mainītu, ir jābūt nostādnei par. Stingri izlemjot, par kādu Latviju mēs esam, ko gribam sasniegt, zinot, kā to izdarīt, un, ejot šo ceļu, pozitīvie darbi radīs citu vidi, kurā nebūs iespēju pastāvēt ne oligarhiem, ne partiju konfliktiem, ne etniskai pretnostatīšanai. Taču pašlaik neredzu, ka tiek radīta šī pozitīvā un politiski citādā vide. Pastāv tikai noliegumi.»
Jautāta, ko darīs pēc gada, kad beigsies otrais termiņš valsts kontrolieres amatā, Sudraba teikusi: «Nav man nekādu plānu un sapņu. Ļoti ticu, ka Dievam ir plāns arī man, un es uz to paļaujos. Daru lietas, kas šajā brīdī man uzticētas un zinu, ka varu tās izdarīt. Tāpēc arī neesmu iesaistījusies politikā. Man nekad nav bijis redzējuma, par ko gribu kļūt amata nozīmē. Nevaru atcerēties, ka būtu būvējusi savas dzīves plānu, bet to, kas man tobrīd dots, cenšos izdarīt par vismaz simts divdesmit procentiem. Mans zelta princips: lai nav kauns skatīties atpakaļ.»