Valstij un pašvaldībām nav skaidrības par lielu daļu savu nekustamo īpašumiem un to vērtību. To intervijā Db atzīst Valsts kontroliere Inguna Sudraba, norādot, ka tādējādi pastāv daudzu īpašumu īpašnieku nelikumīgas maiņas risks.
Valsts kontrole (VK) ir uzsvērusi, ka Satiksmes ministrija joprojām norāda par 4,5 miljardiem latu mazāku Latvijas autoceļu vērtību nekā ir realitātē. Kā tas ir iespējams?
Tas nozīmē, ka pareizajā vērtībā nav novērtētas visas investīcijas, kas ir veiktas autoceļos, ka ceļi nav novērtēti. Respektīvi, ceļi neparādās bilancē tādā vērtībā, kādā tiem būtu jāparādās. Ministru kabineta noteikumi noteic, ka jau pagājušajā gadā visam ir jābūt novērtētam, pārvērtētam atbilstoši tirgus vērtībai, taču joprojām bieži ir situācijas, kad, piemēram, ēkas ir piecu latu bilances vērtībā, bet īstā vērtība tām ir pavisam cita. Ar ceļiem situācija ir līdzīga. Piemēram, VK ēkas bilances vērtība brīdī, kad es te sāku strādāt, bija 130 000 latu, bet tad to novērtēja nekustamā īpašuma vērtēšanas eksperts, un tagad tā mūsu bilancē ir 3 miljonu latu vērtībā. Tā tas notiek atttiecībā uz jebkuru pamatlīdzekli, neatkarīgi no tā, par ko ir runa - ēku vai ceļu.
Vai var teikt, ka valsts īsti nezina par savā īpašumā esošajiem ceļiem?
Es ļoti ceru, ka visi šie ceļi ir uzskaitīti. Respektīvi, mēs zinām, kur kāds ceļš atrodas, bet nezinām, kāda ir to vērtība.
Ar kādiem riskiem, jūsuprāt, reāli ir jārēķinās, ja šī vērtība tuvākajā nākotnē netiks mainīta?
Viens no mūsu revīziju mērķiem ir pateikt, vai finanšu pārskats sniedz pareizu informāciju - tas ir jautājums, uz kuru mums vienmēr ir jāatbild. Ja mēs pārskatā redzam, ka uzskaitē nav parādījušies visi īpašumi, ka to vērtība nav norādīta pareizi, mēs sniedzam atzinumu, ka pārskats nav patiess. Jebkurš pirmo iespaidu par uzņēmuma vai valsts institūcijas darbību gūst, ieskatoties tās finanšu datos. Tātad, ja kāds šodien grib iegūt patiesu informāciju par to, kas īsti valstij pieder, tad tie pārskati, kas ir nonākuši mūsu rīcībā, šādu informāciju nesniedz - īstenībā šai valstij pieder daudz kas vairāk daudz lielākā vērtībā. Tāpat ir jāmin arī dažādas saistītās darbības, un te ir jāmin gadījums kaut vai saistībā ar tiem pašiem Biķerniekiem* - skatoties divu dažādu gadu pārskatus, ir redzams, ka viena gada ietvaros ir notikušas būtiskas svārstības. Un loģiski rodas jaurājums - kāpēc tā ir noticis, piemēram, kur ir paliekušas valsts kapitāldaļas? Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pārskats sniegtu patieso informāciju. Ja pārskatā nav īpašumu, nav zemes gabalu, bet ar tiem notiek kaut kādas transformācijas, piemēram, tos iegūst citi īpašnieki, tad šādā gadījumā konstatēt, piemēram, kādas nelikumīgas darbības ir daudz grūtāk.
Kad VK pirmo reizi konstatēja, ka Satiksmes ministrija nav uzskaitījusi visus valstij piederošos ceļus, jūs intervijā Db paudāt bažas, ka tas dod pmatu nelikumīgai atsevišķu ceļu īpašnieku maiņai. Vai šādas bažas pastāv joprojām?
Šādas bažas būs vienmēr! Ja kaut kas nav uzskaitīts, un Satiksmes ministrijas gadījumā šis skaitlis ir milzīgs Ceļi jau vēl nav tā pirmā lieta, ko kāds gribētu privatizēt vai vienkārši uzart un apsēt - Satiksmes ministrijas gadījumā mums ir jārunā par vairāk nekā 3 000 zemes gabalu un vairāk nekā 400 ēkām, kuras jūs neatradīsiet šīs ministrijas grāmatvedības uzskaitē, un tas ir milzīgs skaits. Tādējādi visu laiku būs bažas par to, kas ar šiem īpašumiem, vai ķāds no tiem nepazūd no valsts rokām.
Bet kur ir garantija, ka daļa no šiem jūsu nosauktajiem īpašumiem jau nav mainījuši īpašniekus?
Kamēr neviens nav aiz rokas pieķerts, mēs to nevaram pierādīt, nevaram konstatēt. Zināma procedūra jau arī Satiksmes ministrijai ir jāiziet, lai to izdarītu. Redziet, te jau ir vēl kāds apstāklis - ir būtiski, lai,m piemēram, jūs kā privātpersona varētu oficiāli iepazīties ar valsts rīcībā esošajiem īpašumiem un pieteikties uz to privatizāciju vai nomāšanu. Taču, ja visi īpašumi nav publiskajā uzskaitē, tad tikai ļoti šaurs personu loks uzzinās, ka ir iespēja iegādāties kaut ko salīdzinoši vērtīgu, tādējādi maksājot par to mazāku cenu, saskaroties ar ne tik lielu konkurenci. Jāpiebilst gan, ka Satiksmes ministrija nebūt nav vienīgā, kam ir daudz neuzskaitītu īpašumu - vēl viena šāda institūcija ir Rīgas dome.
Bet vai var izveidoties situācija, kad notiek noteiktu valsts īpašumu privatizācija, un jūsu vadītā institūcija par to pat neuzzinās?
Jā, ja attiecīgais darījums neizies caur Ministru kabineta sienām. Piemēram, sava veida privatizācijas process bija jau pieminētais Biķernieku gadījums. Protams, vēl jau pastāv slēgtās valdības sēdes.
Minējāt, ka vēl viena institūcija, kam ir problēmas ar īpašuma uzskaiti ir Rīgas dome. Cik lielā mērā?
Tur mēs revīziju veicām jau pērn, lai saprastu, kā tiek uzskaitīts nekustamais īpašums un secinājām, ka puse no tā vispār nav uzskaitīta. Tas ir milzīgs darba apjoms, kas ir jāpaveic. Pēc pāris nedēļām, iespējams, varēsim publiskot rezultātus par to, kāda ir situācija saistībā ar ēku uzskaiti Rīgā, un tad arī mums būs redzējums par to, kā galvaspilsēta pārvalda savas ēkas.
Vai Rīgas domes gadījumā tuvākajā laikā ir plānots veikt atkārtotu revīziju, lai konstatētu, cik lielā mērā situācija ir vai nav uzlabojusies?
Mēs šo informāciju iegūstam arī no finanšu revīziju rezultātiem. Pašvaldību gadījumos šo pārskatu pareizību pārbauda zvērināti revidenti, un mēs ļoti rūpīgi iepazīstamies ar tiem rezultātiem, ko viņi iegūst, un jau no šīs informācijas var redzēt, ka liela daļa zemes īpašumu Rīgā joprojām nav uzskaitīta un novērtēta. Taču pieļauju, ka pēc zināma brīža arī mēs veiksim tādu kā pēcpārbaudes revīziju, lai pārliecinātos - ir vai nav situācija mainījusies.
Kādi, jūsuprāt, ir iemesli tam, ka gan Satiksmes ministrijas, gan arī Rīgas pašvaldības gadījumā pastāv nopietnas problēmas ar īpašuma uzskaiti?
No attiecīgo institūciju puses vienmēr tiks minēts iemesls, ka tam ir vajadzīga nauda, un to jau es arī nenoliegšu. Protams, ir skaidrs, ka tūkstošiem īpašumu nevar uzskaitīt vienā gadā, un to mēs nekad arī neesam prasījuši. Taču ir jābūt plānam - kurā gadā kāds darba apjoms tiek paveikts. Ja patiešām būtu interese to visu izdarīt, tad nebūtu neiespējami tam atrast arī kaut kādus naudas līdzekļus. Tādējādi domāju, ka te runa ir par zināmu nolaidību un kaut kādos gadījumos noteikti arī ieinteresētība - haosa, nesakārtotības apstākļos dažiem ir komfortablāka sajūta.
Satiksmes ministrija ir norādījusi, ka šāds VK atzinums ir nepamatots un pat pretenciozs…
Man ir grūti komentēt, kāpēc Satiksmes ministrija tā saka, jo šajā gadījumā mēs, tiekoties ar tās pārstāvjiem, "gājām cauri" katram konkrētājam gadījumam, tas viss tika saskaņots. Protams, secinājumi ir mūsu, un tie var kādam patikt, bet kādam arī nepatikt.
VK ir paudusi kritisku attieksmi pret Latvijas dzelzceļa (LDz) restrukturizāciju, sadalot šo kompāniju vairākos uzņēmumos. Kādas tad jūs redzat būtiskākās problēmas šajā sakarā?
Viena no pamatlietām, ko konstatējam LDz, bija fakts, ka ta restrukturizācija ir notikusi ļoti sasteigti bez pamatojuma un apsvērumiem. Tika izveidotas trīs atsevišķas kompānijas, taču ilgstošu laika periodu - pagājušo gadu un arī šogad šīs kompānijas vispār neuzsāka sacu darbību un tām bija tikai izdevumi. Pirms tam nebija arī nekāda plāna, kā sadalīt mantu starp kompānijām, ar ko katra no šīm kompānijām nodarbosies. Respektīvi, šīm kompānijām bija administratīvie izdevumi, bet nekādu reālu darbību tās neveica un nekādus ienākumus tās neguva - būtībā tās "noēda" LDz ieņēmumus.
Vai var teikt, ka šī restrukturizācija ir notikusi vien tāpēc, lai būtu iespējams konkrētiem cilvēkim nodrošināt vadošus amatus?
Ja ir jāsavelk sava veida sausā bilance, tad var redzēt, ka labums ir bijis vienīgi cilvēkiem, kuri ir pildījuši kaut kādus amatpersonu pienākumus kompānijās, kuras reāli nedarbojas. Tādējādi rodas jautājums, cik pamatoti ir atalgots šis darbs, cik pamatoti ir šādi izdevumi?
Vai jūsu skatījumā LDz vispār bija nepieciešams veikt kompānijas restrukturizāciju?
Tā restrukturizācija, ko mums prasīja ES attiecīgā direktīva, lai likvidēti šķērssubsīdiju principu, lai atdalītu kravu pārvadājumus no pasažieru pārvadājumiem un infrastruktūras, bija pareiza. Taču, runājot par to, cik efektīva šodien ir LDz darbība, tikko kā bija pat stundu gara diskusija Ministru kabinetā, kuras rezultātā satiksmes ministrs solījās mēneša laikā aprēķināt visu un informēt par to pārējo valdību. Interesants priekšlikums ir nācis arī no premjera puses, ka varbūt sliedes būtu jāpārņem valstij, nevis tām ir jāatrodas LDz bilancē, jo pretējā gadījumā ar katru gadu veidojas arvien lielāks spirāles efekts - jo dārgāka ir infrastruktūras uzturēšana, jo lielāks tarifs ir jāmaksā par braukšanu pa šo infrastruktūru, jo mazāk paliek to, kas vēlas pa šo infrastruktūru braukt un atkal paliek dārgāka tās uzturēšana un ir jāceļ tarifs. Jau šobrīd valsts dotē pasažieru pārvadājumus 25 miljonu latu apmērā gadā, kas ir milzīga nauda, un jautājums ir par to, kur tad ir efekts - vai nav racionālāka risinājuma, kādā veidā varētu rīkoties. Piemēram, autoceļi ir valsts īpašums, un mums nav jāmaksā par to izmantošanu. Savukārt dzelzceļa gadījumā sanāk tā, ka, jo vairāk mēs investējam, jo dzelzceļa infrastruktūra paliek dārgāka un mums jāmaksā vairāk.
Tātad šeit runa ir nevis par to, vajadzēja vai nevajadzēja veikt šo restrukturizāciju, bet gan to, kā tas ir izdarīts?
Jā, cik lielā mērā šis process ir bijis izsvērts, pamatots, pareizā brīdī realizēts.
Jūsu vadītā VK jau vairākkārt ir vērsusi uzmanību uz nepilnībām Satiksmes ministrijas pakļautībā esošajās struktūrās, taču faktiski nekad ttam nav sekojušas nekādas konsekvences, nav sodīta neviena amatpersona, vēl vairāk - izskatās, ka netiek pat plānots šīs nepilnības novērst. Vai šajā gadījumā VK darbs par nodokļu maksātāju naudu nav vienkārši lieks?
Es nekad neteikšu, ka šis darbs būtu lieks. Vispirms jau mūsu darbs ir priekš nodokļu masātājiem, lai viņi saņemtu to, kas likumos viņiem ir paredzēts, lai zinātu, kā valsts institūcijas rīkojas ar viņu naudu, cik lielā mērā šim darbam var uzticēties. Neviens cits mūsu valstī jau neseko līdzi tam, kā likuma normas tiek ievērotas, kā tiek tērēti līdzekļi. Arī parlamentam mēs regulāri atskaitamies par savu darbu. Nav jau tā, ka viss aiziet kā tukšā telpā, un dzīve visiem turpinās tāpat, kā jau bijusi.
Bet vai jūs redzat mehānismu, ar kura palīdzību varētu panākt efektīvāku reaģēšanu uz jūsu lēmumiem?
Redziet, šeit jau ir runa arī par vērtību sistēmu - ne viss, ko var uzsatīt par pārkāpumu ir arī nosodāma rīcība. Bieži ir tā, ka cilvēki labāk saprot lietas, kas ir atbilstošas viņu mērauklai, viņi labāk saprot darījumus par 100 vai 1 000 latiem, nekā par miljoniem, kas jau šķiet kaut kas netverams. Vienkārši visas funkcijas ir jāsakārto tā, lai nebūtu iespējama situācija, kad ciens cilvēks var pieņemt lēmumu tā, kā viņam ienāk prātā. Mēs nebūsim tie, kas kādu pieņers korupcijā, bet mūsu loma ir parādīt, kāpēc un kur ir iespējama korupcija. Tas ir ļoti nozīmīgi, un runa ir par to, vai iestāžu vadītāji ir profesionāli un kompetenti, un cik lielā mērā viņi vēlas, lai viņu vadītās iestādes būtu sakārtotas.
Vai nepieļaujat iespēju, ka šie vadītāji nemaz nevēlas, lai viņu vadītās iestādes būtu sakārtotas?
Ir pietiekami daudz revidējamo vienību, kas tiešām novērtē to, ka mēs esam veikuši revīziju, un veic būtiskas izmaiņas savu darbību regulējumos, to pilnveidojot. Taču kāds negodīgāks cilvēks var arī mēģināt pieņemt lēmumus savās interesēs.
VK ir vairākām valsts institūcijām aizrādījusi par nepamatotu prēmiju piešķiršanu, īpaši atticībā uz rto, kad šādu prēmiju attiecīgās struktūras vadītājs piešķir pats sev. Kādu redzat risinājumu šai situācijai, ņemot vērā, ka nereti nav neviens cits, kas šiem vadītājiem prēmiju vispār piešķirtu?
Man nav skaidrs, kāpēc tiek uzskatīts, ka prēmija ir pati par sevi saprotama lieta. Mums ir izveidojies tā, ka prēmija vairs nav kaut kas unikāls un vienreizējs par patiešām pamatīgi izvērtētu darbu. Tā ir kļuvusi par pašsaprotamu lietu, kas obligāti pienākas. Esam pat konstatējuši gadījumus, kad prēmijas tiek maksātas trīs reizes mēnesī.
Par kuru institūciju ir runa?
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Piemēram, decembra mēnesī tur darbinieki prēmijas saņēma trīs reizes.
Pirmām kārtām ir jāpārskata sapratne par to, kādu lomu darba samaksā ieņem katrs no elementiem. Respektīvi, cik liela loma ir darba algai, bet cik - prēmijām un dažādām papildu piemaksām. Varam paskatīties kaut vai situāciju Rīgas domē, kur darbiniekiem regulāri, katru ceturksni tiek maksāta prēmija 100 % mēnešalgas apmērā par intensīvu darbu. Ir skaidrs, ka tur kaut kas nav kārtībā ar darba pienākumu aprakstu vai vēl kaut ko, jo nepārtraukti tiek maksāts par to, ka cilvēkiem ir intensīvs darbs. Daudz efektīvāk būtu veikt papildu piemeksu darbiniekam gadījumā, ja viņam ir jāveic kāds darbs, kas neietilpst viņa darba pienākumos, kas prasīs viņam papildu laiku utt. Citiem vārdiem sakot, ir jābūt izpratnei par to, kas vispār ir prēmija. Līdz ar to jātiek skaidrībā, vai mums vispār ir pareiza atalgojuma sistēma kā tāda - cik pareizi ir noteikta mēnešalga, kādas ir algu atšķirības starp vadītājiem un citiem darbiniekiem. Droši vien ir sarežģīti regulāri mainīt atalgojuma sistēmu, bet diemžēl jāsaprot, ka tirgus to maina ļoti strauji, ko pierāda kaut vai Ministru kabineta lēmums palielināt minimālo algu valstī - tādējādi valsts visu laiku konkurē ar privāto sektoru. Valsts sistēmā ir nauda, tikai tā ir sadalīta neadekvātās proporcijās - jo darbinieks ir augstākā amatā, jo vairāk viņa mēneša ienākumos samazinās algas īpatsvars.
VK tiek pārmests, ka attiecībā uz nu jau bijušo Satvermes tiesas vadītāju A. Endziņu šāda nepamatota prēmēšanas sistēma tika atklāta tieši tajā brīdī, kad viņš pretendēja uz Valsts prezidenta amatu…
Nav VK kādu speciālu uzdevumu atrast trūkumus tieši Satversmes tiesā vai kādā citā institūcijā. Atalgojuma jautājumu mēs pētījām pilnīgi visās finanšu revīzijās, to rezultātiem vienmēr ir jābūt gataviem līdz 1. maijam, kad mēs dodam savu atzinumu par katras attiecīgās iestādes gada pārskatu. Satvermes tiesas gadījumā mums šis atzinums bija jau aprīļa vidū, taču tā izmantoja tās tiesības, kas tai ir dotas VK likumā un atzinumu parsūdzēja VK padomē. VK padome, izskatot šo sūdzību, pieņēma lēmumu, ka Satversmes tiesas tiesiskās intereses nav aizskartas. Tādējādi palikām pie atzinuma, ka Satversmes tiesas priekšsēdētājs, parakstot rīkojumu par prēmijas piešķiršanu sev, ir nonācis pretrunā ar likumdosanas normām, kurās skarti jautājumi par interešu konflikta novēršanu amatpersonu darbībā. Pēc tam mēs vēl 30 dienas gaidam, vai VK padomes lēmums netiek pārsūdzēts kaut kur tālāk. Kad šīs 30 dienas tuvojās beigām un Endziņa kunga kandidatūra parādījās saistībā ar Valsts prezidenta vēlēšanām, es jau zināju, ka neatkarīgi no tā, vai mēs ievietrojam attiecīgo informāciju mūsu intertneta mājas lapā, vai arī neievietojam, es saņemšu pārmetumus. Vai nu par to, ka mēs kaut ko slēpjam, vai arī, ka speciāli dodam kādu informāciju.
* Satiksmes ministrija ir noraidījusi VK pārmetumus par pieļautajām nelikumībām saistībā ar maksātnespējas izbeigšanu VAS Biķernieku kompleksā sporta bāze.
