Reģionos ir ļoti izteikta uzņēmējdarbība, kas izmanto un pārstrādā zemes radītos vai iegūtos produktus, par kādu īpašas jomas investoru, tostarp ārvalstu ieguldītāju piesaisti, nav viegli runāt; konkurētspējīgākas ir tās teritorijas, kurās var piedāvāt speciālās ekonomiskās zonas labumus un industriālo parku iespējas.
To, ka Latvijas reģioni varēja būt bagātāki ar daudziem apstrādes rūpniecības objektiem, atzīst vairāki aptaujātie. Nenoliedzami, ka savulaik anonsēto, bet vēlāk izčākstējušo projektu vidū ir arī tā dēvētie kosmiskie – tādi, par kuru realitāti un vēl jo vairāk dzīvotspēju ir bijušas šaubas. Tomēr pie tādiem nepieder franču celtniecības materiālu ražotāja Saint-Gobain investīciju projekta (140 milj. eiro) realizācija Latvijā, kas varēja radīt vismaz 400 jaunas darbavietas, bet ko liedza apkaimes iedzīvotāju pretestība. Šī paša iemesla dēļ vismaz vairāku cūku audzēšanas novietņu izveide Latvijā izbeidzās to ieceru stadijā. Ir bijuši tādi sākotnēji pat ļoti cerīgi projekti, kuriem jau bija zaļā gaisma un pat bija ēka (metāla karkasa un jumta izbūve), tomēr to tālāko īstenošanu liedza lielā politika. Par spilgtāko piemēru tiek minēta AS UVZ Baltija dzelzceļa kravas vagonu ražotne ar plānoto investīciju apmēru 75 milj. eiro Jelgavā bijušās cukurfabrikas teritorijā. Rūpnīcā bija plānotas aptuveni 300 darbavietas, un ražošanai bija jāsākas 2015. gadā. Ir bijuši projekti par celulozes un papīra ražotnēm, par plātņu rūpnīcām. Savulaik AS HRC Libau plānoja investēt teju 200 milj. eiro Liepājā, lai izveidotu koksa rūpnīcu, bet tās izveidi uz vairākiem gadiem aizkavēja vairākas tiesvedības, kā dēļ kompleksa būvniecība nesākās un projekts izčibēja.