Laikam visneapskaužamākajā situācijā šajā laikā ir finanšu ministrs. Cenas ārkārtīgi strauji aug itin visam, sākot jau ar energoresursiem un ražotājiem nepieciešamām izejvielām, beidzot ar pārtiku un sadzīves precēm.
Rindā jau stājas prasītāji pēc papildu naudas vai nodokļu atlaidēm. Līdz ar cenu kāpumu gan ir lielāki arī nodokļu ieņēmumi, taču visiem prasītājiem naudas tāpat nevar pietikt, jo, kamēr izlemj par piešķiršanu, jau vajag vēl vairāk. Tad nu politiķi izvēlas iet drošāko ceļu – nepiekāpties teju vai nevienam, bet atbalstu solīt nabadzīgākajiem. Tomēr jāņem vērā, ka tuvojas vēlēšanas un ir kaut kā jāiemanās izdabāt vismaz skaļākajiem bļāvējiem.
Ja ne ar naudu, tad tēlošanu, ka viss ir kārtībā un ka viss tiek kontrolēts. Kā homeopātijā – svarīgi vispirms likt noticēt, tad varbūt būs arī vēlamais rezultāts. Un galu galā, ja valsts neko īpaši nelīdzēs, bet arī netraucēs, uzņēmēji sapratīs, ka paļauties var tikai uz sevi, un kaut kā izķepurosies arī no šīs krīzes. Valsts pārvalde kaut kā dreifēs pa straumi, kaut kāda virzība uz priekšu pat bez īpašas piepūles būs. Cilvēki vēl vairāk savilks jostas un arī kaut kā iztiks. Bet toties rādītāji, kas raksturo ekonomiku, vismaz dramatiski nemainīsies.
Šādas domas nāk prātā, lasot ziņu par Finanšu ministrijas nule valdībā iesniegto Latvijas Stabilitātes programmu 2022.–2025. gadam. Ko vērts ir vēstījums, ka “atbilstoši FM novērtējumam vispārējās valdības budžeta deficīts 2021. gadā ir 7,2% no IKP, kas ir par 2,1 procentu mazāk, nekā tika prognozēts 2021. gada rudenī. Šogad pie nemainīgas politikas tas samazināsies līdz 6,5% no IKP, bet turpmākajos gados samazināsies straujāk un 2023.–2025. gada periodā attiecīgi būs 2,4% no IKP, 1,8% no IKP un 0,9% no IKP apmērā”.
Ļoti zīmīgi ir vārdi “pie nemainīgas politikas”, īpaši pašreiz vērojamo totālo pārmaiņu situācijā. Tas atgādina žonglēšanu cirkā, māksliniekam ejot pa šķēršļu joslu. Bet jāsaka, šķiet, ka Reiram izdodas – vismaz, tā teikt, vecus tomātus viņa virzienā masveidā neredz lidojam. Varbūt tāpēc, ka vismaz kolēģi valdībā ir daudzmaz saprotoši, neprovocē skandālus. Varbūt tāpēc, ka par tādu kā zibensnovedēju šajā valdībā darbojas premjers Kariņš.
Jebkurā gadījumā vismaz uzņēmējus nākotnes perspektīva, šķiet, satrauc vairāk nekā politiķus. Preces jāsaražo, pakalpojumi jānodrošina, pat ja izmaksas dramatiski aug un to iekļaušanu cenā patērētāji nav spējīgi akceptēt. Vēl jo vairāk, ja konkurentiem citās valstīs līdzīga produkta pašizmaksa sanāk zemāka. Tad nu ir tas, ko redzam ikdienā, – vieni uzņēmēji ir uz emocionālā sabrukuma robežas, neredz izeju no esošās situācijas, iespējams, tāpēc, ka darbojas nozarē, kurā bizness nu objektīvu apstākļu dēļ izbeidzas, bet, iespējams, arī tāpēc, ka ir nepietiekami elastīgi, nespējīgi pielāgoties, vairāk paļaujas uz vecām iestrādnēm, pieejām, darba plānošanu ilgākam laikam.
Bet turpat blakus ir arī uzņēmēji, kas tieši šajā pārmaiņu laikā saskata savu lielo iespēju, ir gatavi radikāli mainīt pat biznesa jomu, zaudēto kontaktu vietā veido jaunus, pārceļ savu pamatdarbību uz citām valstīm utt. No valsts interesēm raugoties, šajā kontekstā ir ļoti svarīgi, lai pēc trim, sešiem mēnešiem vai gada Latvijā mazāk nepaliktu aktīvu nodokļu maksātāju un lai nomaksāto nodokļu apjoms būtu pieaugošs, ņemot vērā arī inflācijas kāpumu. Un tas svarīgi ir ne tikai budžeta dalīšanas kontekstā, bet arī tādā ziņā, lai nebūtu motivācijas celt nodokļus un lielāks nodokļu maksājumu slogs negultos uz valstī palikušajiem nodokļu maksātājiem.
Līdz ar to, ja runājam par patiesu stabilitāti, no politiķu puses gribētos sagaidīt atbildes uz jautājumiem, kas uzņēmējiem pašreizējā brīdī ir vitāli svarīgi. Vai netiks celti nodokļi? Vai tiks pārskatīti Eiropas Zaļā kursa nosacījumi vai vismaz ar to saistītu prasību ieviešanas termiņi, ņemot vērā Ukrainas kara ietekmi? Kāda ir prognozējama energoresursu cena, piemēram, ja gāzi piegādās caur Klaipēdu vai kādu no jaunbūvējamiem termināļiem, vai ja dīzeļdegvielu piegādās no valstīm, kas nav pakļautas sankcijām?
Nevis no programmās rakstītā, bet tieši no atbildēm uz šādiem pamatjautājumiem ir atkarīgs, cik dzīvotspējīga un aktīva uzņēmējdarbība būs Latvijā un attiecīgi no tā – cik lieli nodokļi nonāks valsts budžetā, un kādi galu galā būs makroekonomiskie rādītāji.
