Gaidāmo dabasgāzes tarifu pieauguma rezultātā vislielākie izdevumi gaidāmi mazajiem uzņēmējiem un mājsaimniecībām, kas gāzi izmanto apkurei.
Tā intervijā Db atzīst Sabiedrisko pakalpojumu regulēsanas komisijas padomes loceklis Gints Zeltiņš. Paredzēts, ka par jauno a/s Latvijas Gāze (LG) tarifu plānu regulatorā lēmums tiks pieņemts šodien.
Cik liels ir gaidāmais dabasgāzes tarifu pieaugums?
Pirmām kārtām jāteic, ka iepriekšējais un gaidāmais tarifs viens pret vienu nav salīdzināmi, un tam ir vairāki iemesli. Jaunajā tarifā vairs neeksistē tāds jēdziens kā abonentmaksa, un tādējādi, piemēram, iedzīvotāji, lietojot gāzes plīti, varēs salīdzināt tikai faktiskos rēķinus, bet ne tarifus. Tāpat iepriekšējais tarifs bija lineārā atkarībā tikai no mazuta cenas, bet tagad, saistībā ar jaunu līgumu ar Gazprom, piesaiste ir gan mazuta, gan arī gāzes cenu kotācijai. Tādējādi arī iepirkuma cena precīzi nav salīdzināma.
Spēkā esošajos tarifos maksimālā pieļaujamā kotācija, atbilstoši kam tarifi tika noteikti, bija 400 ASV dolāri par tonnu, taču pašreiz faktiskā mazuta kotācija ir 530 dolāri. Tātad, ja nebūtu ne jaunā līguma ar Gazprom, ne arī jaunā tarifu pieteikuma, bet spēkā esošie tarifi vienkārši sekotu līdzi pasaules naftas un mazuta cenai, pieaugums šodien būtu jau apmēram 30 % apmērā. Brīdī, kad tika apstiprināti iepriekšējie tarifi, šķita, ka 400 dolāri par mazuta tonnu ir absolūti maksimālā kotācija, kas pārsniegta netiks. Turklāt vēl pērnā gada rudenī šī kotācija bija 290 līdz 300 dolāri par tonnu.
Jāpiebilst arī, ka reāli pats LG sniegtais pakalpojums — gāzes pārvadīšana, uzglabāšana, nogādāšana līdz klientam utt., veido aptuveni 15 % no kopējās gāzes cenas. Tādējādi tas lauciņš, kurā pašreiz regulators darbojas pret kopējo gāzes gala cenu, patiesībā ir tikai 15 %. (Db jau rakstīja (18.07.08), ka, atbilstoši Kembridžas universitātes pētījumam, gāzes cenas jau 2009. gada aprīlī var sasniegt 730 dolārus par 1000 m3)
Nepārtraukti tiek runāts par to, ka Latvijai ir jāsasniedz Rietumeiropas gāzes cenu līmenis. Vai ar šo tarifu kāpumu tas tiks sasniegts?
Pēc šo tarifu apstiprināšanas, faktiski pilnībā tiks sasniegts Eiropas līmenis — šogad tas beidzot notiks. Un tas nozīmē, ka gan 2009., gan arī 2010. gadā faktiski gāzes tarifs mainīsies tikai atkarībā no pasaules mazuta un gāzes cenas.
Kas tad notiks pēc 2010. gada?
Tad atkal tiks slēgts jauns gāzes piegādes līgums ar Gazprom, un tad būs jāskatās, kādas tur būs izmaiņas, kā būs izmainījusies situācija pasaulē šajā jomā.
Minējāt, ka tiek paredzēta abonentmaksas atcelšana. Kas tad būs šā maksājuma vietā?
Šis maksājums vienkārši tiek iekļauts sadales tarifā. Bija pietiekami daudz siuāciju, kad cilvēkiem, kas gāzi lietoja minimāli, šī abonentmaksa veidoja lielāko rēķina daļu. Turpmāk katrs maksās proporcionāli izmantotajam gāzes daudzumam.
Runājot par gāzes sadārdzināšanos — cik lielā mērā tad patērētājiem pieaugs rēķini par saņemto gāzi?
Tām mājsimniecībā, kas izmanto gāzi pavisam maz, rēķins par to varētu pieaugt aptuveni par 30 %. Savukārt tie, kas izmanto gāzi apkures vajadzībām — ap 50 %. Ja abonentmaksu pārdalītu tikai uz mazo patērētāju grupu, kas lieto tikai plītis, viņiem tarifu pieaugums būtu stipri vien kosmisks. Tādēļ abonēšanas maksa ir ielikta kopējā sadales pakalpojuma cenā un zināmā mērā ir izdalīta arī uz pārējām patērētāju grupām.
Rūpnieciskajiem lielajiem patērētājiem izmaksas par gāzi pieaugs aptuveni par 30 %. Tādējādi lielākais pieaugums būs mājsaimniecībām, kas izmanto gāzi apkurei, kā arī mazajiem uzņēmumiem, kam ir nepieciešama gāze. Uzņēmējiem ir jāsaprot — ja reiz mēs gribam dzīvot Eiropas Savienībā, tad ir arī jāmaksā Eiropas cena par gāzi. Rietumeiropā gāzes cenu palielinājums bija jau šā gada pavasarī, atbilstoši mazuta cenu kotācijai.
Pērnā gada beigās un šā gada sākumā vairākkārt tika norādīts, ka jaunais gāzes tarifu kāpums varētu būīt līdz pat 71%. Uz kā rēķina tad bija iespējams šo potenciālo kāpumu samazināt?
Tas iespējamais kāpums, kas sākotnēji tika nosaukts — 71 %, bija domāts tieši jau pieminētajiem gāzes plīšu izmantotājiem, salīdzinot veco tarifu ar jauno un neņemot vērā, ka abonēšanas maksa «pazūd». Tā arī radās pirmais bums par 70 līdz 80 % lielu iespējamo tarifu kāpumu. Tāpat jāmin, ka LG regulatoram bija iesniegusi pirmo tarifu projektu, bet pēc tam tika iesniegta tā korekcija.
Bet uz kā rēķina tad LG nācās veikt šīs korekcijas?
Tur bija vairāki faktori. Pirmkārt, mūsu uztverē tarifu plāna pirmajā variantā gāzes iepirkuma finansēšanas izmaksas bija ieliktas… Kreditēšanas likmes bija uzrādītas ar zināmu rezervi. Reālās kreditēšanas likmes ir zemākas, nekā bija norādīts LG tarifu projektā. Mēs lūdzām, lai piemērotas tiek tās vidējā termiņa kredītlikmju prognozes, kas šobrīd reāli ir tirgū. Otrkārt, LG tarifu plānā bija iekļauts metodikā neparedzēts ieņēmumu postenis attiecībā uz gāzes iepirkuma cenu — peļņa 1 % apmērā. Tas, ka LG pelna naudu ar savu pakalpojumu, vēl nenozīmē, ka viņiem būtu jāpelna 1 % tikai no tā vien, ka gāze tiek iepirkta. Jāņem vērā, ka gāzes iepirkuma vieta mums ir tikai viena, un tā neskraida, meklējot, kur ir labāka gāze. Līdz ar to nekādu pievienoto vērtību tur nevajag — gāzes iepirkums ir tīri tehnisks process.
Zināms precizējums tarifu projektā bija arī uz to, ka sadales tīkla aktīvu daļa tika pārvērtēta, bet tomēr šī pārvērtēšana netika iekļauta pašreizējā tarifā pilnībā, taču mēs vienojāmies, ka tā tiks pārnesta uz tarifu nedaudz ilgstošākā laika periodā. Ir arī veiktas izmaiņas metodikā un turpmāk LG aktīvu pārvērtēšana, ja tāda būs, tarifā nenonāks. Pašlaik LG aktīvu bilances vērtība atspoguļo to reālo vērtību, un turpmāk nekādas pārvērtēšanas vairs tarifā iekļautas netiks.
Līdz šim LG ir strādājusi ar ievērojamiem peļņas — pat vairāki demiti miljoni latu, kā arī rentabilitātes rādītājiem. Cik lieli šie rādītāji tiek paredzēti, atbilstoši apstiprināmajam tarifu projektam?
Kapitāla atdeve LG ir noteikta 8 % apmērā. Uzskatām, ka tas nodrošina pilnīgi pietiekamu peļņas un kapitāla atdeves apjomu. Ja runājam par plaši izdaudzināto pērnā gada peļņu 32 miljonu latu apmērā… Metodikā ir veikta vēl viena izmaiņa, kas šādus peļņas lēcienus novērsīs — gāzes tirdzniecības cena tiek novērtēta pēc FIFO (first in — first out) metodes. Respektīvi, ja gāze tiks nopirkta, piemēram, jūnijā, bet pārdota decembrī, tad tirgot minētajā mēnesi to drīkstēs, atbilstoši jūnija iepirkuma cenai, nevis tai, ka būs decembrī. Līdz ar to šāda veida nepamatotie cenu lēcieni ir novērsti.
Jāpiebilst gan, ka līdzšinējos šā gada mēnešos LG zaudē diezgan lielu daļu no savas peļņas, jo visu šo laiku tirgo gāzi par zemāku cenu, nekā iepērk no Gazprom. Gūtā virzpeļņa viņiem ļauj amortizēt zaudējumus, kas rodas šā gada mēnešos.
Nesen premjera līmenī tika izteiktas bažas par to, cik adekvāta ir tā samaksa, ko valsts saņem par gāzes infrastruktūras izmantošanu. Kāds ir jūsu skatījums šajā sakarā?
Faktiskā situācija ir tāda, ka no Inčukalna gāzes krātuves uzturēšanas izdevumiem, Latvijas patērētājs sedz tikai nedaudz vairāk par pusi. Savukārt, ja šajā krātuvē glabājas gāze Igaunijai, Lietuvai vai pat pašai Krievijai, attiecīgās valstis par to arī maksā. Šajā gadījumā mums nav nekādu šaubu par to, ka Latvijas patērētājs nemaksā par gāzi, kas tiek glabāta Krievijai vai kādai citai valstij. Arī tarifos tiek iekļauta tikai tā gāzes daļa, kas tiek pārvadīta Latvijas lietotājiem. Mūsu patērētājs neko nepiemaksā Lietuvas, Igaunijas vai Krievijas gāzes lietotājam — par to šaubu nav.
Cits jautājums ir par pašu Inčukalna pazemes krātuvi — tas ir valstij piederošs dabas resurss, par ko valsts nekādu naudu nesaņem. Protams, Latvija var noteikt par Inčukalna krātuves imantošanu kādu papildu nodevu, taču ir skaidrs, ka tā uzreiz nonāktu tarifā. Tādējādi par šo dabas resursu finālā maksātu tie, kas lieto gāzi, bet valsts budžets saņemtu to naudu, ko šie lietotāji samaksātu. Turklāt tas viss atkal pasliktinātu mūsu konkurētspēju, jo gāze kļūtu dārgāka. Līdz ar to runas par to visu es labāk nosauktu tikai par politisku spēli.
Vai ir veikti aprēķini par to, cik lielu iespaidu šis gazes tarifu pieaugums varētu atstāt uz inflācijas kāpumu valstī?
Šos aprēķinus es gribētu atstāt tām iestādēm, kas ar to nodarbojas. Atklāti sakot, visi aprēķini šajā jomā ir tik atšķirīgi… Vienmēr jau Latvijas Bankai ir viens novērtējums, komercbankām — otrs, CSP — trešais. Turklāt te runa ir par tādām makroekonomiskām lietām, kuras precīzi netiek izrēķinātas nevienā valstī.
Premjers Ivars Godmanis savulaik arī norādījis, ka gāzes tarifu pieaugumu daļēji vajadzētu kompensēt uz piegādātāju peļņas rēķina…
Es varētu novēlēt premjeram veiksmīgu komandējumu uz Gazprom, lai realizētu to dzīvē.
Vai jums tika doti mājieni no Ministru kabineta puses par to, kādi tarifi ir vai nav jāakceptē?
Nē, nav bijuši nekādi mēģinājumi šo tarifu pieņemšanas procesu ietekmēt. Domāju, ka mūsu valsts institūcijas un politiķi lieliski saprot — agri vai vēlu mums Eiropas cenu līmenis ir jāsasniedz. Jāatzīst arī — tas, ka mēs uz šīm Eiropas cenām gājām tik pakāpeniski, nespieda mūsu uzņēmējus pārkārtoties. Turklāt vēl jau ir ļoti neveiksmīga sakritība — šis process notiek nevis tad, kad mūsu ekonomika iet uz augšu, bet gan, kad tā bremzējas.
Mēs jau, protams, varētu gāzes tarifu kāpumu piebremzēt, taču pirmais, ko mēs sagaidītu, būtu starptautiskā tiesvedība. Nevajag aizmirst, ka pietiekami liela LG daļa pieder ne tikai krievu, bet arī vācu akcionāriem*, un tieši šajā sakarā ir interesanta situācija. Tieši vācieši ir vairāk ieinteresēti sekot līdzi pakalpojuma cenai, jo viņiem tas ir vienīgasi avots, no kā viņi saņem savas dividendes. Tādējādi, ja mēs mēģinātu ieviest kādu LG peļņas normu, vācieši būtu pirmie, kas aizietu uz starptautisko tiesu, sakot, ka viņu investīcijas netiek aizsargātas. Vācijas energobizness ir ļoti rentabls.
Kāds ir paredzēts jauno tarifu spēkā stāšanās termiņš?
Rudenī.
* LG pieder: E.ON Ruhrgas International AG — 47.23 %, Gazprom — 34 %, Itera Latvija 16 %, parējie — 2.77 %.